Bērni parasti neizvēlas vienkāršas situācijas, viņus interesē viss sarežģītais, savukārt pieaugušie, domājot, ka visu jau savā dzīvē ir apguvuši, tendējas uz vienkāršākām lietām. Kas cilvēci gaida tuvākajā laikā ir diskutabls jautājums, tomēr ir pāris lietas, kas var palīdzēt dzīvot piepildītāku dzīvi, ņemot vērā arī jaunākos atklājumus zinātnē.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Smadzeņu darbība, intelekts, neirolingvistiska – tās ir tēmas, par kurām runā zinātnieki, tai skaitā Tatjana Čerņigovska. Neirolingvistika ir zinātnes nozare, kas pēta valodas neiroloģisko pamatu, it sevišķi to, kā smadzenes kontrolē runas procesus. Intelekts ir dzīvas radības domāšanas un racionālās izziņas spēja, spēja darboties jaunā situācijā, izmantojot izziņas rezultātus. Visiem tik labi zināmais IQ ir tikai viena daļa no intelekta. Nevilšus var rasties jautājums par to, vai smadzenes cilvēkam no kādas Āfrikas un Eiropas valsts ir vienādi attīstītas? Un vai varētu tikt sasniegti vienlīdzīgi kāda darba, uzdevuma rezultāti, ja šie cilvēki dzīvotu vienā sabiedrībā jau no bērnības? Neviens nevarēs precīzi sniegt atbildi uz otro jautājumu, bet uz pirmo var atbildēt diezgan pārliecinoši – nav pamats domāt, ka būtu vērojamas kādas bioloģiskas atšķirības smadzenēs kādam Āfrikas valstī dzīvojošam cilvēkam, salīdzinājumā ar tādu, kurš dzīvo, piemēram, Eiropā.

Interesants ir Tatjanas Čerņigovskas viedoklis par to, ka par ģēniju piedzimst. Ģēniju nav iespējams izaudzināt. Toties piedzimis ģēnijs arī par tādu var nekļūt vides ietekmes, vecāku nespējas vai nolaidības rezultātā. Pastāv neremdināma vēlme domāt, ka ģēniji dzimst tikai tādiem pašiem vecākiem. Grūti ir pieņemt faktu, ka dažkārt vienkārši notiek veiksmīgs hromosomu savienojums, kas rezultātā attīsta ģenialitāti konkrētam cilvēkam.

Vai ģenialitāti var saistīt ar izglītību? Kas vispār ir ģeniāls cilvēks? Ir ļoti dažādi, var teikt, ka pat diametrāli pretēji piemēri, ko nākas dzirdēt šīs tēmas sakarā. Ludvigs van Bēthovens un Volfgangs Amadejs Mocarts – absolūti ģēniji. Tomēr nav zināms, kā attīstītos viņu prasmes, ja netiktu pieliktas pūles, arī nedaudz piespiešana viņus vairāk strādāt. Čerņigovskas viedoklis šajā jautājumā ir viennozīmīgs: izglītība nozīmē lielu pašatdevi, kā arī piespiešanu. Šāds koncepts, domājams, ka mūsdienu sabiedrībā izraisītu diskusiju vētru, tomēr, kā zināms, patiesība ir kaut kur pa vidu. 

Kā piemērs tiek minēts arī Josifs Brodskis, kuram bija tikai septiņu klašu izglītība, bet kura erudīcija pārsteidza jebkuru. Izskatās, ka šie piemēri lieliski ataino ģenialitātes būtību, kura var netikt arī attīstīta pie kādiem konkrētiem nosacījumiem.