Šī diena iesākās gluži kā visas pārējās – apnicīgs modinātāja zvans, auksta duša, ātras brokastis un lielā latte pa ceļam uz darbu. Nekas neliecināja, ka diena kaut kādā mērā varētu atšķirties no ierastās vienveidības un rutīnas. Tomēr jau ejot caur pilsētas centru jutu – kaut kas ir mainījies.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Gaisā virmoja kaut kas grūti izskaidrojams. Uz mirkli aizpeldēju prom no realitātes, iegrimstot pārdomās no kurām mani ļoti strauji izsita ārā no kādas sievietes saņemta pļauka. “Kur tu lūri, izvirtuli?!?” Acīmredzot, mans skatiens nejauši bija aizķēries pie dāmas gruntīgā dekoltē.

Tā kā esmu pieklājīgs vīrietis, kurš sieviešu tiesības vērtē augstāk par savām, un varētu pat teikt, ka esmu teju vai feminists, par saņemto belzienu biju mazāk pārsteigts nekā par savu rīcību. Nolēmu to norakstīt uz to, ka vēl biju iedzēris vien pāris malkus kafijas, tāpēc nebiju pilnvērtīgi pamodies un šis bija tikai amizants pārpratums.

Piestāju kioskā nopirkt svaigāko “Rīgas Laiku” un turpināju ceļu uz biroju. Jāteic, ka visapkārt tiešām bija ļoti daudz simpātisku sieviešu, kuru augumu aprisēm piesiet acis. Iepriekš tas kaut kā bija paslīdējis garām.