Apgalvojumi, ka Rietumu Krievijai noteiktās sankcijas nedarbojas, ir pilnīgi nepamatoti. Krievijas ekonomika ir stagnējusi, kopš pirms septiņiem gadiem Rietumi noteica Krievijai sankcijas, bet Krievijas prezidenta Vladimira Putina režīma piekoptais hibrīdkarš pret Rietumiem par steidzamu prioritāti ir padarījis nepieciešamību pēc vēl stingrākām sankcijām.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Pārsteidzoši, bet Putinu Krievijas stagnācija ne īpaši uztrauc. 2020.gada jūlijā viņa izsludinātajos Krievijas nacionālās attīstības mērķos līdz 2030.gadam paredzēts “nodrošināt stabilu mājsaimniecību ienākumu un pensiju kāpumu, kas nav mazāks par inflācijas līmeni”, no kā izriet, ka reāla izaugsme nemaz netiek prognozēta.

Kopš atgriešanās prezidenta amatā 2012.gadā Putins ir apslāpējis jebkuras diskusijas par ekonomikas reformām.

Tā vietā viņš pilnveidoja kleptokrātijas sistēmu, koncentrējot valsts bagātību sev pietuvinātu oligarhu un drošības dienestu rokās, tajā pašā laikā izskaužot jebkādu taisnīgu likuma varu.

Putina skaļākās sūdzības par sankcijām bijušas saistītas tieši ar viņam pietuvināto personu loku. 20014.gadā, kad ASV noteica sankcijas viņa draugiem un oligarhiem Jurijam Kovaļčukam, Arkādijam un Borisam Rotenbergiem, Putins viņus gada laikā publiski aizstāvēja vismaz piecas reizes.

Ir skaidrs, ka Rietumu sankcijām vajadzētu vairāk koncentrēties uz Krievijas eliti. Kad ASV 2018.gada aprīlī piemēroja sankcijas septiņiem Putinam pietuvinātiem oligarhiem, Krievijas akciju tirgus vienā dienā nokritās par 11%. Tomēr nedz ASV, nedz Eiropa šo acīmredzami iedarbīgo instrumentu nav turpinājusi izmantot.