Gardēžu iecienītās garneles ir visai cimperlīgs produkts, kuru jāmāk pagatavot. Rīkojoties nemākulīgi, nebūt ne lēto mantu var neatgriezeniski sabojāt, cerētā garšu baudījuma vietā iegūstot sīkstu un gumijotu maltīti. Noderīgus knifiņus izcilam rezultātam iesaka “Re’chef” virtuves šefpavārs Ingmārs Ladigs.

ABONENTIEM ABONENTIEM

“Es daru tā. Vispirms tīģergarneles saudzīgi atdalu gavu, tad nolobu, izņemu tumšo dzīslu, iegriežot katrai garnelei muguru ar asu nazīti. Tad uzlieku čaulas atpakaļ, jo cepot garnele šādi labāk saglabā sulīgumu," skaidro šepavārs.

Kad garneles nolobītas,

galvas un čaulas nekādā gadījumā nevajadzētu izmest. No tām var pagatavot ļoti aromātisku buljonu, kas, sasaldēts porcijās, būs lieliska piedeva zivju zupām, mērcēm, paeljai vai taizemiešu virtuves ēdieniem.

Parasti garneles cep kvalitatīvā olīveļļā vai vīnogu kauliņu eļļā, nežēlojot sīki sakapātus ķiplokus. Pašās beigās krēmīgākai garšai pievieno sviestu ar garšaugiem un kādu šļuku sausā baltvīna. No garšaugiem garnelēm ļoti piestāv rozmarīns un timiāns, kā arī mums labi zināmie pētersīļi. Savukārt šķipsna paprikas pulvera garnelēm piešķirs kārdinoši zeltainu nokrāsu.

Mārtiņš Rītiņš savulaik teicis, ka nekas, pilnīgi nekas uz pasaules nevar būt sliktāks par pārceptu lasi. Šo leģendāro teicienu var attiecināt arī uz garnelēm. Tās – ar vai bez čaulām – jācep vien pāris minūtes no katras puses, līdz kļūvušas viegli rozīgas. Ladigs iesaka vienkāršu knifu, kā zināt, ka garneles ir gatavas: