/nginx/o/2021/07/26/13946142t1h89f0.jpg)
Pēdējos gados ir manāmi palielinājusies vēlme izzināt to, kā darbojas cilvēka psihe, kas tā vispār ir un kādi ir cilvēka mentālo procesu nosacījumi. To var arī saistīt ar mākslīgā intelekta modelēšanas problemātiku.
Ideja par psihes atveidojamību neietver uzskatu par cilvēka smadzeņu līdzību datoram, taču var apgalvot, ka process un veids kā strādā domāšana, gan cilvēkam, gan datoram ir samērā līdzīgi. Alans Tjūrings jau 1950. gadā veidojot rakstu "Vai mašīnas spēj domāt?" (Can Machines think?) iztirzā interesantu algoritmu. Viņš jautājumu aplūko galvenokārt matemātiski, tomēr papildus piedāvā arī iztēloties ainu, kurā cilvēku ir aizvietojusi mašīna. Psihe tiek raksturota kā simbolu determinēta sistēma, kurā noteikta brīža psihes stāvoklis ietekmē sajūtas un rīcību.
Jādomā, vai varam piekrist Masačūsetsas Tehnoloģiju universitātes profesoram un Kognitīvo neirozinātņu centra direktoram Stīvenam Pinkeram, kurš apgalvo, ka datoru daļēji var pielīdzināt cilvēkam, jo šai ierīcei ir procesors, savukārt cilvēkam ir smadzenes, ar vienu atšķirību, ka dators informāciju apstrādā nedaudz savādāk, akcentējot dažādus informācijas aspektus. Neskatoties uz to, vai piekrītam izteiktajam apgalvojumam, vai tomēr nē, ir viena lieta, kas abām šīm sistēmām ir kopīga. Tas ir mērķis. Gan smadzeņu, gan procesora mērķis ir sasniegt pēc iespējas lielāku efektivitāti.