Ja man dažos vārdos būtu jāraksturo viena no dīvainākajām, iespaidīgākajām un jestrākajām šīs vasaras naktīm, tad es teiktu tā: melna nakts, ugunskurs, Melanholiskais valsis un četri draugi, kuru vidū gulst zobens; no vienas puses senkapi, bet no otras - Kapu ezers; virs galvas debesis bez zvaigznēm, bet zem kājām sarkanas skudras. Mēma pelde piķī.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Atvaļinājumu vasarā esmu iecienījis pavadīt Latgalē. Arī Kurzemei nav ne vainas, vienīgā nelaime tāda, ka man Kurzeme nepatīk. Visas tās butes, priedes un kāpas man izraisa alerģiju. Un tā jūra... Skaļāka un uz nerviem krītošāka par jūru ir tikai Krišjāņa Barona iela Rīgā, goda vārds. Sklandrausi bez asarām un kuņģa krampjiem es arī nevaru iedabūt iekšā, savukārt bākas mani garlaiko līdz nāvei.

Esmu īsts Latgales cilvēks. Dievinu vientuļas un nolaistas sādžas nekurienes vidū, ezerus un kartupeļus ar kotleti aizdomīgā ēdnīcā pierobežā. Mīlu latgaliešus, kas var ceļmalā palūgt tev trīs sērkociņus, bet jau pēc minūtes solīt tev norakstīt savu zemi un būdeli, kurai apnicis katru gadu labot jumtu. Man patīk tumšā un auglīgā Latgales zeme, noplukuši suņi, pārdevējas centīgais, tomēr nesekmīgais mēģinājums runāt latviski, iespaidīgās baznīcas un kapi.

Pagājušajā vasarā teju nedēļu pavadīju sādžā pie manas tantes. Burtiski nekurienes vidū. Tā bija īsta lauku pieredze. Mēzu no aitu aizgalda sūdus un smilgās lasīju Turgeņevu. Dīķī zvejoju zivis un kails metos starp zivīm arī pats. Melns sēdēju uz lāvas melnajā pirtī, kurai nav skursteņa, bet pēc tam dzēru šņabi un pīpēju avīzē ietītas, ar nagu šķērītēm smalki sagrieztas tabakas lapas. Rīgā atgriezos busiņa piekabē un tūliņ gāzos skumjās par zaudēto paradīzi.

Šovasar ar draudzeni izdomājām, ka jāatgriežas Latgalē. Jāizpēta tā ar plašāku vērienu. Sacīts darīts. Satikām pandēmijas dēļ sen neredzētus draugus, kuriem bija braucamais, un nolēmām – metīsimies Latgalē uz dullo, gulēsim, kur pagadās, ēdīsim, ko atradīsim, pētīsim, ko redzēsim, piedzīvosim, kas uzklups krāgā, un pieredzēsim, kas būs ceļā.

Startējām no Rīgas un piestājām Jēkabpilī, lai tur atstātu skumju suni, kurš pārāk sirms, lai dotos tik garā ceļojumā. Jēkabpils ir mana dzimtene. Gandrīz vai Latgalē! Mammas mājās tikām pie vesela kalna bulciņu un ugunskura krūtīs, kuru kūra sirsnīga latgaliešu vīra pasniegtais zināmais latgaliešu dzēriens. Ilgāk aizkavēties nedrīkstējām, tāpēc devāmies ceļā pretī pirmajai naktij kaut kur Latgalē.