Pārbaudījumi nāk cits pēc cita – kā neapstādināms ūdenskritums. Tā tam jābūt, tieši tā, manuprāt, ir dzīve, ne miegaina eksistence. Ir svētumi un zaimi, ir kurluma dubļi un apskaidrības sudrabs, ir mūžīgo kangaru svētki un ideālistu tiesas bez tiesas, ir bailes un ir sirdsbalss, ir konjunktūras mūžīgums un mūžīgs tās nicinājums. Viss vienlaikus. Vai es akla palikusi, ka tik vien kā kaunu un godu nekur neieraugu?

ABONENTIEM ABONENTIEM

Veci konservi stājas rindā uz valsts varu. Kad uzsprāgs, tiks katram. Ierāmējums haosam, ko kultivē gan Latvijai naidīgi spēki, gan neizglītotība un bara instinkts, ir neuzbūvētais žogs uz Baltkrievijas robežas. Vai tā nebija mūsu sabiedrība, kas vārdu "žogs" līdz šim uzskatīja par nepiedienīgu, derdzīgu? Liktenis spēlējas, vai tad mēs to nezinām?

1. septembris, cik atceros no sava skolas laika, ir ļoti uzbudinoša diena. Tā kā es gāju skolā pirmsdigitālajā laikmetā, tad neviens nevarēja zināt, kā klases un skolas draugi un paziņas būs pa vasaru pārvērtušies. Direktoru vai visādu vadītāju cēlās frāzes par gudrību un izglītības nozīmi platajā dzīves ceļā plaukšķēja gar ausīm, šķiet, mēs drīzāk atgādinājām kucēnu baru, kas cītīgi apošņājas un mēģina sakārtoties neapzinātās hierarhijās, līdz atkal savēlāmies vienā mučkulī.

Pieaugušie cilvēki, protams, visi bija vecmodīgi. Tagad šī vārda vietā plīvo kaut kāds anglicisms. Bet viņi bija gudri, sasodīts! Un tas bija milzīgs stimuls ātrāk pieaugt, zināt, būt, nekad nedzīvot tādu dzīvi kā viņi. Neatceros, cik ilgi vilkās šī infantilisma fāze, bet knaši pa pēdām jau brāzās hormoni, kas taisīja trikus – nu gluži kā tagadnes Latvijā. Mana taisnība, mana, mana, mana, daru, ko gribu, tu, stulbais profesor, tu man vispār nenoteiksi, kā dzīvot, lieciet taču beidzot man mieru, ļaujiet dzī-ī-ī-vot! Priekš kam man jāzina, ka 3x3 ir deviņi? Es esmu desmitais? Nē, es esmu pirmais, mana taisnība, mana!