Režisora Ivo Brieža un scenāristes Ritas Rudušas jaunā pilnmetrāžas dokumentālā filma vēsta par padomju cilvēku 30 gadus pēc PSRS sabrukuma. "Padomju cilvēka" fenomens ir kļuvis par sava veida vīrusu, kas daudziem ļauj aizbēgt un patverties pagātnē, norāda filmas autori un aicina uz refleksiju - palūkoties uz to, kas notiek mums apkārt, un izvērtēt katra paša pilsonisko līdzdalību sabiedrībā. Par padomju ideju atdzimšanu cilvēkos, kas sociālistisko režīmu nemaz nav izjutuši uz savas ādas, kādēļ pievēršas atmiņu romantizēšanai un padomju laika nostalģijai, homososa izskaušanu un tā recidivējošo dabu stāsta Rita Ruduša un Ivo Briedis.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Filmā apskatāt arī tādu parādību kā šo padomju ideju atdzimšanu cilvēkos un kultūrās, kuras nemaz ar tām nav saskārušās. Kādēļ, jūsuprāt, iezīmējas tāda tendence?

Rita Ruduša: Es varu balstīties tikai uz to, ko filmas tapšanas gaitā redzējām, dzirdējām un novērojām. Man šķiet, ka pamatā ir distancētība no varas turētājiem, jo viena no padomju cilvēka pazīmēm ir tā, ka viņš neidentificējas ar valsti. Valsts ir kaut kas tālu stāvošs, procesos nav jāiesaistās un nav jāuzņemas atbildība. Virtuvē valsti var lamāt, bet tajā pašā laikā visas savas brīvības mēs deleģējam mistiskajai valstij. Mēs redzam šo distancētību arī citur, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs ir cilvēki, kas jūtas neiesaistīti procesos un distancēti no lēmumu pieņēmējiem. Tur ir vērojami līdzīgi sentimenti un salīdzinājums, ko piesauc amerikāņu žurnāliste un rakstniece Anne Aplbauma, ir vietā. Protams, viņi nav dzīvojuši totalitārā sistēmā, bet viņi piedzīvo atsvešinātību no varas, un tas, manuprāt, ir tas noteicošais faktors.

Ivo Briedis: Tiek gaidīta vienkāršota atbilde uz sarežģītiem jautājumiem – “varbūt kāds atbildēs manā vietā, jo man pašam nav nedz laika, nedz prasmes, nedz gribēšanas meklēt atbildes”. Tāda šobrīd ir situācija – jautājumi varbūt ir sakrājušies pārāk daudz un tās atbildes ir ārkārtīgi, ārkārtīgi sarežģītas. Vēsturiskais cikls atkal nonāk līdz tam, ka tiek piedāvātas daudzas ļoti vienkāršotas atbildes, kas ir visai bīstami. Mums tomēr vajadzētu mācīties no vēstures un saprast, ko nozīmē politikas un sabiedrisko zinātņu vienkāršošana. Tas jau notika pirms simts gadiem un, skatoties cikliskāk, varbūt ik pēc simts. Šā vai tā populisti savas domas noformulē tā, lai šķistu, ka ir iespējams dzīvot daudz vienkāršāk un būt pārtikušam un laimīgam, tikai ir bažas, ka tad, kad tā notiek, atkal esam ar simtiem, miljoniem cilvēku upuru un tā tālāk.