Ziemeļatlantijas īguma organizācijas (NATO) galvenais princips ir tāds, ka uzbrukums vienai organizācijas valstij, nozīmē uzbrukumu visām. Tāpēc arī humanitārajiem izaicinājumiem, kas Afganistānā radušies pēc NATO karaspēka aiziešanas, būtu arī jābūt kolektīvai NATO atbildībai.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Līdz pavisam nesenam laikam NATO dalībvalstis bija galvenais Afganistānas tautas atbalsta avots. Mēs nevaram atkāpties kā ēnas, pametot ideālus, principus un brīvības un demokrātijas solījumus, ko mēs izteicām divas desmitgades.

Pasaulē varenākā militārā alianse, kas veidota šo ideālu aizsargāšanai gan ar spēku, gan piemēra spēku, nedrīkst kļūt par bezmugurkaula veidojumu afgāņu tautas acīs un miljoniem citu brīvā, taisnīgā un demokrātiskā sabiedrībā dzīvot alkstošu cilvēku acīs.

Mums visiem, mūsu valstu savienībai, jādod cerība, patvērums un jauna dzīve tiem, kas mums uzticējās, strādāja mūsu labā un cīnījās par nākotni, ko mēs pārstāvam.

Kad mēs piekritām uzņemt Afganistānas bēgļus, mēs to darījām tāpēc, ka mēs ļoti nopietni uztveram mūsu pienākumus pret sabiedrotajiem. Kas ir vēl svarīgāk - mēs to darījām tāpēc, ka tādi esam. Tikai pirms 30 gadiem mēs bijām Adrijas jūras piekrastes afgāņi, kas izmisīgi mēģināja izbēgt no Tirānas “Sarkanā Taliban”, un mēs bijām tie, kas Diendvidslāvijas kara laikā atvēra savas durvis pusmiljonam cilvēku, kas bēga no etniskajām tīrīšanām Serbijā. Mums ir labi zināmi visi tirānijas aspekti, gan piedzīvojot brutālu režīmu, gan kā bēgļiem mēģinot sākt jaunu dzīvi citās valstīs. Šī pieredze mums ir iemācījusi, ka nevis briesmas rada bailes, bet gan bailes rada briesmas.