Sēņu laiks ir pamatīgi ieskrējies, un nav noslēpums, ka latvietis kļūst vai traks, kad viņam rodas iespēja uzvilkt gumijas zābakus, paķert groziņu, nazi un klusi klīst pa mežu, meklējot labumus. Šobrīd mežā pa sēnei ir teju ik uz soļa - kāda pazīstama katram sēņotājam, citu zinās tikai īsteni entuziasti. Nenoliedzami populārākās sēnes ir gailenes un baravikas. Strīds par to, kura labāka, ir mūžīgs, un vienas taisnības jau nav - katram sava. Šoreiz par saulaino gaileni, kura mūs priecē no vasaras sākuma līdz pat vēlam rudenim.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Ja jādomā, kāpēc tieši gailenes ir tik ļoti populāras, iemesli jāmin vairāki. Pirmkārt, tās ir patiesi grūti sajaukt ar citām sēnēm, lai gan iespējams ir, bet par to nedaudz vēlāk. Otrkārt, ja ir virkne sēņu, kas īpaši jānotīra, jāvāra, jāmērcē, tad šie dzeltenie brīnumi prasa vien darbu ar kādu drāniņu vai otiņu un tās var mest uzreiz uz pannas un pēc dažām minūtēm jau baudīt.

Parastā gailene jeb Chantarellus cibarius ir ēdama sēne, kura bieži atrodama Latvijas mežos. Tā nav pirms ēšanas jāvāra un jāmērcē vairākos ūdeņos. To dēvē par cepamo sēni.

Gaileņu fani ir īpaši priecīgi, jo mežos šo sēni varam atrast patiesi ilgu laiku - no jūnija līdz oktobrim, bet, kā portālam Receptes.lv atklāja mikoloģe un viena no "Lielās sēņu grāmatas" autorēm Diāna Meiere, šīs sēnes ir ļoti izturīgas un vecas gailenes var atrast arī vēlāk, novembrī un decembrī.

Starp citu, mīts, ka gailenēm nav līdzinieku. Tāpat aplama ir doma, ka gailene ir sēne, kurā nekad, nekad nav kāpuru! Mikoloģe stāsta:

"Sēņodiņu kāpuri (tā saucamie tārpiņi) gailenēs ir ļoti reti, tomēr mēdz būt daži citi ēdāji, tāpēc arī gailenes nogriežot ir jāpārbauda."