Nav daudz psiholoģiski baisāku soda veidu par ieslodzīšanu šaurā un slēgtā telpā, iemūrēšanu sienā vai aprakšanu zārkā, vēl esot dzīvam. Nav arī daudz noziegumu, kuru pastrādātājs būtu pelnījis tik necilvēcīgu un brutālu sodu. Pedofili, sērijveida slepkavas, izvarotāji – lūk, tie būtu pelnījuši, teiksiet. Mongolijā gan šim sarakstam nešauboties pievienotu arī laulības pārkāpējas.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Fotogrāfiju, kurā attēlota koka kastē ieslodzīta sieviete, kas izmisumā cenšas aizsniegt slēdzeni, 1913. gadā uzņēma fotogrāfs Alberts Kāns (Albert Kahn). Šo ciešanām nolemto sievieti kastē tuksneša vidū viņš pamanīja, viesojoties Mongolijā.

Varētu šķist, ka no Kāna puses bija cietsirdīgi neiejaukties notiekošajā, tomēr tā drīzāk bija cieņa pret citas tautas kultūru, kā arī bailes par paša dzīvību, jo centieni atbrīvot sievieti visdrīzāk vainagotos ar Kāna paša attapšanos līdzīgā stāvoklī.

Tehniski šis soda veids tiek dēvēts par “iemūrēšanu”, un vēsturē tas tika piekopts daudzās kultūrās. Tas nozīmē to, ka sodītā persona tiek burtiski iemūrēta slēgtā telpā, sienā vai alā, no kuras nav izejas. Sods ir diezgan efektīvs, jo šaurajā telpā ieslodzītā persona piedzīvo neizsakāmas mokas, beigās nomirstot no slāpēm vai bada.

Mongolijā šāds soda veids tika plaši lietots 20. gadsimta sākumā, tomēr nav īsti skaidrs, vai visi kastē ieslodzītie tika turēti tur līdz savai nāvei vai tikai kādu noteiktu laika posmu.