Vēsturē ne vienu reizi vien bijušas vērojamas paralēles starp monetāro sistēmu sabrukumu un globālo drošības iekārtu krišanu. Hegemonijai ir nepieciešams spēcīgs finansiālais pamats un uzticamība - aktīvi, kas var izgaist straujāk, nekā ikviens pie varas esošais būtu gatavs atzīt.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Amerikas kaunpilnā aiziešana no Afganistānas šobrīd ir kā atbalss iepriekšējiem imperiālā sabrukuma brīžiem. Nāciju līgas iziršana starpkaru periodā nebija pārsteigums, Amerikas pozīciju sabrukums Vjetnamā un straujā “Taliban” atgriešanās pie varas arī nav pārsteigums. Katrā no šiem gadījumiem katastrofālais iznākums jau vairākus gadus pirms tam bija tapšanas stadijā.

Tas ir kaut kas tāds, kas kopīgs monetārajam un drošības sabrukumam. Plaisas sistēmā ir skaidri redzamas jau krietni iepriekš, tomēr gan ekonomiskās politikas, gan drošības politikas veidotāji noliedz savu plānu atteikties no esošās sistēmas līdz pat pēdējam brīdim. Kad sabrukums pienāk, tas ir nevajadzīgi haotisks, jo neviens tam nav sagatavojies. Dominējošās varas uzticamība pēkšņi ir sagrauta un izeja – no valūtas vai valsts - drīz vien seko.

Šādu epizožu sekas var būt vēl haotiskākas, kā to pierāda starpkaru periods. Sistēmisku sabrukumu viena kopīga iezīme ir tas, ka vienā mirklī var tikt diskreditēts vesels alianšu tīkls. Tādējādi Afganistānas fiasko ir ne tikai ASV valdības neveiksme, bet visu ar to saistīto citu valdību neveiksme.

Pēkšņi arvien ticamāka kļūst iespējamība, ka vecā drošības sistēma tiek pārbaudīta veidos, kas iepriekš šķita neiedomājami. Pašreizējā situācijā visvairāk skatienu tiks pievērsts Baltijas valstīm un Taivānai.