Vardarbība un politika, šķiet, nereti iet roku rokā. Dažādās tās izpausmēs to var sastapt teju jebkur. Tomēr kad tieši cilvēki savā alkatīgajā ceļojumā pēc varas ir gatavi kļūt vardarbīgi? Kādas ir dažādās vardarbības interpretācijas un izpausmes politikā un vai populisms ir drauds mierīgai sabiedrībai?

ABONENTIEM ABONENTIEM

Populisti nereti ir izcili manipulatori un popularitāti iegūst, operējot ar sabiedrības domu. Proti, redz kādu problēmu, kas ir aktuāla daļai sabiedrības un kurai, šķiet, no varas turētāju puses netiek pievērsta nekāda uzmanība, un mākslīgi to uzpūš, apzināti cenšoties pievērst pēc iespējas lielākas sabiedrības daļas uzmanību. Tādā veidā populisti rada mānīgu iespaidu, ka problēma, kas bija aktuāla dažiem, ir svarīga daudz lielākam sabiedrības lokam, nekā iepriekš šķita. Nereti pat tiek radītās viltus problēmas, kur tādu nemaz nav, – viss, lai varas turētājiem (vai pretiniekiem, kad pie varas ir populisti) liktu izskatīties slikti un noskaņotu sabiedrību pret tiem. Populisti var būt klaji pretrunīgi savos apgalvojumos un izteikumos, jo tie savas domas pielāgo sabiedrības viedoklim, lai vēl vairāk radītu iespaidu, ka ir “tautas cilvēki”.

Tāpat populisti parasti piedāvā absurdi vienkāršus risinājumus pat ļoti sarežģītām problēmām, kuras nav iespējams ātri atrisināt. Tomēr visbiežāk šie risinājumi ir vienkāršu apgalvojumu formās. Piemēram: “Būs lielākas algas!” Vairums sabiedrības locekļu nevēlas dzirdēt, cik sarežģītas vai grūti atrisināmas problēmas ir, – tiem vajag tūlītējus risinājums. Pat ja tādi nav faktiski iespējami, tiem vajag apziņu, ka kāds tos piedāvā. Tieši šādi solījumi ir visefektīvākie, lai sasniegtu vēlētāju.