Sergejs Bižāns par krogu “Ļeņingrada”, tušonkas kontrabandu no Baltkrievijas un PDF formātu (1)

Intervijās autori bieži iekavās ieliek visādus emociju aprakstus, lai lasītājiem būtu nepārprotmi skaidra sarunas intonācija un noskaņa. Ja es rīkotos identiski, līdz sarunas beigām neviens vairs nespētu paciest tekstu “(smejas)”.

Principā, es teiktu, ka ir divi Sergeji – viens ir jautrais kroģeris un ballētājs, bet pilnīgi cits Sergejs ieslēdzas mirklī, kad uzdod viņam kādu jautājumu par poligrāfiju. Centos uzrunāt viņus abus.

Tu vairākus gadus maketēji un dizainēji “Diena” reģionālos laikrakstus, pēc tam biji grafiskais dizaineris “LETA”...

Galvenais mākslinieks! Tas ir ļoti svarīgi, jo es domāju, ka biju vienīgais galvenais mākslinieks jebkurā ziņu aģentūrā pasaulē.

Labi, piedod, tu biji galvenais mākslinieks “LETA”, bet tad pēkšņi kopā ar Herbi (Herbertu Blumbergu) izveidoji krogu? Kā pie šādas idejas nonāk un kāpēc vispār taisīt savu krogu?

Ar krogu jau bija ļoti vienkārši. Kad es aizgāju prom no “LETA”, kuri saprata, ka viņi ir ziņu aģentūra un viņiem nevajag galvenos māksliniekus (viņiem gan vajadzēja kaut kādu laiku, lai to saprastu), tad es sāku nodarboties vairāk ar mūzikas menedžmentu. Mums ļoti bieži bija tikšanās Vecrīgā. Kāpēc Vecrīgā? Jo tā ir vieta, kuru lauku muzikanti Rīgā spēj atrast.

Tad ar viņiem jātaisa tikšanās, bet tev nav sava biroja, tāpēc tikšanās taisi krogos. Atbrauc čalis, kurš ir kaut kāds režisors, kuram vajag kafiju un obligāti divpadsmitos viņam vajag jau kādu konjaciņu, un tad vēl kādu kūciņu. Tu uz to visu skaties, kā vienkārši kūst tavējais kabatasnaudas budžets festivālam, kurš, iespējams, nemaz nenotiks. Diezgan ātri aizgāja līdz domai, ka kroga atvēršana pēc savas būtības ir vienkārši naudas ekonomija.

Tajā pat laikā bija Herbe, kurš tolaik strādāja “Gaujā” – ļoti sakarīgs čalis ar foršu galvu, kurš jau sen sapņoja par savu krogu. Kaut kā sagājām kopā un sapratām, ka jādara. Maniem draugiem Tamisāriem tajā brīdī piederēja “Četri balti krekli” un krogs “Mazie baltie krekli”, kuru viņi aizvēra ciet. Droši vien, ka tagad jau to drīkst teikt – toreiz viņi diskvalificēja krogu “Mazie baltie krekli”, jo bija viens no retajiem krogiem, kas tajā laikā strādāja legāli un maksāja algas, bet puse no kolektīva bija dekrētā. Un viņi saprata, ka tad, kad visi atgriezīsies no dekrēta – ko viņi ar tiem darbiniekiem darīs? Sekojoši – krogu pārdeva.

Mēs tikmēr jau bijām meklējuši telpas savam krogam un tā bija viena no noskatītajām vietām. Mēs par viņu visu zinājām un es varēju paprasīt Tamisāriem, kāda ir īre, kāds ir mājas pārvaldnieks, kas būs slikti, kas labi. Bet reāli par krogu atvēršanu mēs zinājām tik daudz, ka ir kaut kādas pavadzīmes un tās ir kaut kur jāreģistrē. Pārējais viss gāja brīvajā lidojumā. Saņēmāmies un vienkārši atvērām krogu.

Es uzskatu, ka mums nenormāli noveicās – tā bija loterija, kurā mēs vinnējām. Neviens normāls cilvēks, kurš pie manis ir nācis klāt, nekad neatver krogus. Nevienam adekvātam cilvēkam, kuram ir nauda, es nekad neesmu ieteicis atvērt krogu. Viņi nāk pie manis ar ideju: “Hei, Sergej, tev ir krogs! Palīdzēsi mums atvērt savējo? Tikko atbraucām no Īrijas un mums tagad ir daudz naudas un vēlamies to ieguldīt krogā.”

Jautājums vienkāršs: “Cik daudz naudas tev ir?” - “Nu, mums tur ir 10 tūkstoši eiro”. Es viņiem saku – paņemam lētas uzvedības sievietes, nelegālas vielas, aizbraucam uz kazinčiku, pavadām nakti tur ballējoties. No rīta mēs esam visu to naudu notriekuši, tev ir sirdsapziņas pārmetumi, bet tajā pat laikā ir arī pavadīta riktīgi forša nakts.