Gruzijas-Krievijas karš ilga piecas dienas un beidzās jau pirms 13 gadiem, taču tūkstošiem cilvēku tas joprojām ietekmē katru dzīves brīdi. Latviešu režisores Elīnas Langes-Ionatamišvili godalgotā dokumentālā filma Restless Memories ("Nemierīgās atmiņas") ļauj ielūkoties kara bēgļu ciematā Cerovani, Gruzijā. Tur aug jauna paaudze, kura savas mājas pazīst tikai no vecāku un vecvecāku atmiņu stāstiem.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Cerovani ir tikai viens no ciematiem, kur izmitināti Gruzijas-Krievijas kara bēgļi. 80 hektāru teritorijā izbūvētas 2500 vienādas mājiņas. Katrā ir neliela viesistaba, divas guļamistabas, virtuve, vannas istaba un mazs pagalmiņš. Pagaidu risinājums kļuvis par ikdienas realitāti bez noteikta beigu punkta. Kara haosā steigā pamestās mājas daudziem palikušas vairs tikai atmiņās, jo aizvadīto gadu laikā Dienvidosetijā tikušas nolīdzinātas līdz ar zemi.

Iestrēgšanai šajā pagaidu stāvoklī ir augsta cena. Apgūtajiem arodiem un iemaņām bēgļu ciematā nav izmantojuma, tāpēc vecāki dodas peļņā uz ārvalstīm - dažkārt nelegāli - un bērnus atstāj ikdienas rūpju nomāktās vecākās paaudzes uzraudzībā. Valsts palīdzība ir apsīkusi, un kara bēgļi jūtas aizmirsti.

ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (UNHCR) dati liecina, ka Gruzijā ir vairāk nekā 300 000 valsts iekšienē pārvietoto personu.

- Filmas galvenā varone Ina ir jūsu krustmeita. Kā jūs iepazināties ar viņas ģimeni?

- 2008.gadā, kad sākās karš Gruzijā, Latvijā tas visiem bija liels šoks. Cilvēki bija ļoti uztraukušies un līdzpārdzīvoja. Sākām organizēt ziedojumu vākšanu - pazīstami cilvēki vienkārši padeva cits citam ziņu un savāca nelielu naudas summu, ap 500 eiro. Kad septembrī atsākās "airBaltic" reisi, aizlidoju uz Gruziju ar savu draudzeni, kura bija savākusi drēbītes zīdaiņiem. Tā kā naudas bija maz, izvēlējāmies vienu bēgļu nometni, kurai palīdzēt. Tobrīd nometnē bija tikai viens zīdainis - mazā Ina.

Man ģimene iespiedās atmiņā, jo mamma bija tik ļoti jauna un pārbijusies.