Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2014.gadā atšķirīgu pasaules skatījumu sadursme ir dziļi iesakņojusies starp NATO un Krievijas politikas veidotājiem, bet neuzticība ir noklusējuma domāšanas veids. Mēs piedzīvojam jauna veida konfrontāciju, kas ietver arī militārus riskus.
Neviens neapstrīd valstu tiesības uz aizsardzību vai no tām izrietošās tiesības apmācīt karavīrus efektīvai darbībai bruņota konflikta gadījumā. Būtu naivi uzskatīt, ka ar vienkāršu lūgumu būs iespējams pārliecināt Pekinas, Briseles, Maskavas un Vašingtonas amatpersonas samazināt mācību apjomus. Tajā pašā laikā ir tikai saprātīgi, ka visas puses uzvedas veidā, kas klaji neprovocē citus, kā arī nerada greizus uzskatus par lietu stāvokli vai pārrēķināšnaos ar potenciāli katastrofiskām sekām.
Atšķirībā no Aukstā kara perspektīvām, plaša apjoma konflikts Eiropā mūsdienās, visticamāk, nesāksies kā apjomīgs un negaidīts uzbrukums.