ASV prezidenta Džo Baidena runa, kurā viņš aizstāvēja lēmumu aiziet no Afganistānas, ir pamatīga novirzīšanās no ārpolitiskā ideālisma, kas aizsākās ar Vudro Vilsonu un savu augstāko punktu sasniedza 90.gados. Kaut arī šo tradīciju dēvē par "liberālo internacionālismu", Aukstā kara beigās tā dominēja arī labējo politiķu aprindās. Liberālie internacionālisti uzskatīja, ka ASV jāizmanto militārā un ekonomiskā vara, lai piespiestu citas valstis pieņemt liberālo demokrātiju un ievērot cilvēktiesības.

ABONENTIEM ABONENTIEM

ASV apņemšanās panākt cilvēktiesību ievērošanu aizsākās vājuma brīdī.

Pēc militārās un morālās katastrofas Vjetnamā prezidents Džimijs Kārters un Kongress, mēģinot kaldināt ASV ārpolitikas morālo centru, sāka runāt cilvēktiesību valodā. Prezidents Ronalds Reigans uzskatīja cilvēktiesības par izdevīgu retorisko rungu, ar kuru dauzīt Padomju Savienību. Taču abi prezidenti turpināja atbalstīt diktatūras, kamēr tas bija ASV drošības interesēs, un neviens no viņiem neizmantoja militāru spēku humānistisko ideālu izcīnīšanai. ASV humāno intervenču ēra sākās tikai pēc Aukstā kara.

Retorika skrēja priekšā realitātei, tomēr arī realitāte ieguva citas aprises. ASV kā globālais hegemons iesaistījās daudzos karos, gan lielos, gan mazos, kuros grūti izprotamos veidos nelokāmas drošības intereses savijās ar ideālisma retoriku. ASV veica militārās intervences Panamā, Somālijā, Dienvidslāvijā (divreiz), Irākā (divreiz), Lībijā, Afganistānā un citviet, pamatojot tās gan ar nacionālās drošības vajadzībām, gan arī humāniem apsvērumiem.

Neiejaukšanās Ruandas genocīdā 1994.gadā, iespējams, bija šī perioda visnozīmīgākā (ne)rīcība, jo vēlāk, atskatoties pagātnē, tā tika interpretēta kā garām palaista iespēja pielietot militāru spēku, lai izglābtu simtiem tūkstošus dzīvību. Tas tika izmantots kā attaisnojums kariem Afganistānā un Irākā,