Viktora Freiberga sleja: Naids un miers

Viktors Freibergs Foto: No personīgā arhīva
Viktors Freibergs
, Kino kritiķis
CopyDraugiem X Whatsapp

Ir patīkams atvasaras rīts septembrī, es esmu nonācis vietā, kur nekad agrāk nebiju bijis, – pie Andrejsalas ostas mola. Iespējams, ka ir daļa cilvēku, kuri zina, ka esmu "nomocījis" savu otro grāmatu, tā vēl tikai nedaudz jāpapildina ar attēliem. Lai kādu baudu sagādā rakstīšana par kino, tomēr jāpiekrīt Džordžam Orvelam (George Orwell), ka rakstīšana ir kā ilga un mokoša slimība. Toties pēc tās izslimošanas iestājas atvieglojums un pagaidām vēl tikai viegla panika, gaidot brīdi, kad šis sacerējums parādīsies grāmatu plauktos un, iespējams, daudziem, tāpat kā man, tā nepatiks.

Idille

Bet pagaidām viss ir salīdzinoši mierīgi, toties ir fotosesijas. Kamēr vēl nekas nav sācies, es sēžu saliekamajā makšķernieku krēslā un vēroju apkārtni. Vēja gandrīz nav, saulei palaikam aizslīd priekšā kāds mākonis, un valda pilsētai neraksturīgs klusums. Es ar interesi un skaudību vēroju (jaunībā bieži braucu makšķerēt), kā kāds vīrs makšķerē, vienu brīdi viņš izceļ no ūdens tīkliņu ar jau sagādāto lomu. Diezgan daudz, bet pa gabalu īsti nesaskatu, kas tās par zivīm. Nav arī svarīgi, būtiskākais ir tas, ka šis nostūris ļauj aizmirst par visādām kolīzijām, neiecietību un naidu, kas pārņēmuši mūsu sabiedrību, bet par to visu nedaudz vēlāk, ir jāļaujas mirklim, kad no dzeltenīgās kļavas lapotnes nokrīt pa lapai, kad vari sēdēt krēslā un īsti ne par ko nedomāt. Šādu brīžu dzīvē ar gadiem kļūst aizvien mazāk, tāpēc jo vērtīgāki tie kļūst. Ūdeni un klusumu palaikam pāršķeļ motorlaiva, tad atkal iestājas klusums, bet pēc neilga laika pret krastu nomierinoši sitas laivas radītie vilnīši.

Pēc brīža mēs jau sēžam tirkīzzila baseina malā pie balta galdiņa, aina ir visai absurda, bet arī par absurdu izteikšos nedaudz vēlāk. Par ārpasaules kolīzijām atgādina vienīgi virsmas dezinfektora šķebinošā smaka, jo viesmīlis, pirms uzliek uz galdiņa pasūtīto kafiju, rūpīgi noslauka katru kvadrātcentimetru. Saule sāk karsēt gluži vasarīgi, un mani pārņem

Nemiers

kam par iemeslu nav tikai tas, ka pēc brīža atgriezīsimies pilsētā, kurā nav nekāda idilliska miera, bet arī personiski iemesli, jo atgriezīšos arī savas dzīves realitātē.

Mēs dzīvojam absurdā pasaulē, kad par vienīgo pašizpausmes veidu, nedaudz pārspīlējot, ir kļuvis protests, kas pats par sevi nav nekas nosodāms, jo totāls konformisms iznīcina individualitāti, noved pie šizofrēniskas eksistences, tāpēc man šķiet ļoti aktuāli, ka tieši tagad Dailes teātris ir otro reizi savā repertuārā iekļāvis rumāņu izcelsmes franču dramaturga, viena no izcilākajiem absurda drāmas pārstāvjiem Ežēna Jonesko (Eugene Ionesco) lugu “Degunradži” (1959). Savulaik pagājušā gada septiņdesmito gadu beigās aizrāvos ar absurda dramaturģijas lugām, un Jonesko, līdztekus Beketam, Pinteram, Adamovam un citiem, bija viens no tiem. Savukārt fanātisms cilvēku padara nedzirdīgu pret citādi domājošo uzskatiem un noārda dialoga iespējas.

Pavisam īsi, par ko ir luga, kuru varbūt kādreiz man izdosies noskatīties.

Kādā nelielā Francijas pilsētiņā pakāpeniski visi iedzīvotāji pārtop par degunradžiem, izņemot lugas galveno varoni, kurš uz brīdi sajūt pat vieglu vainas apziņu, ka nav tāds kā citi. Bet tikai uz brīdi.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu