Irāka ir valsts ar ļoti senu vēsturi, kuras galvaspilsēta Bagdāde bija visas islāma pasaules galvenais zinātnes, kultūras un tirdzniecības centrs. Taču Tuvo Austrumu ievērojamākā pilsēta, kas mirdzēja spožumā, greznībā un bagātībā, 13. gadsimtā tika nopostīta. Arābistikas eksperte, Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļas lektore Ingrīda Kleinhofa sarunā ar TVNET stāsta par Irākas kultūru un sabiedrību, kā arī par Tuvo Austrumu un islāma pasaules kopumā pieaugošo ietekmi mūsdienu pasaulē.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Galvenais, ko eiropieši parasti nesaprot, ir tas, ka sabiedrība arābu zemēs ir veidota uz cita principa.

Tās pamats ir ģimene, paplašinātā ģimene, tad klans (ģimeņu apvienība), tad cilts un cilšu apvienība. Katra klana galva ir šeihs, kas ir gan militārs līderis nepieciešamības gadījumā, kā tas vēsturiski izveidojies, gan visādā ziņā nosaka visu klana politiku. Katram šeiham ir zināmi cilvēki valdībā. Un tad sanāk, ka visa Irāka faktiski ir autonomās klanu pārvaldības teritorijās, kas bieži pārklājas. Un šie klani var naidoties, tie var arī draudzēties, tiem var būt arī asins naids no seniem laikiem. Varat iedomāties? Un tur ir ļoti daudz jauniešu, dusmīgu jauniešu, kas dusmojas par, piemēram, sliktu situāciju valstī.

Katram klanam parasti ir sava piederība noteiktai reliģiskai vai politiskai grupai. Kad centrālā valdība ir vāja, visbiežāk tā ir vāja, tad reģionos situāciju kontrolē klani un politiskās partijas, bet politiskās partijas arābu zemēs ir kaut kas ļoti atšķirīgs, tām gandrīz katrai ir savi bruņotie spēki. Latvijā praktiski nevar iedomāties, ka kādai Latvijas partijai varētu būt savi bruņotie spēki, kas skraidītu Kurzemē vai Vidzemē, bet Irākā tā ir normāla lieta. Ja jūs dzīvojat kādā attālā reģionā, tālu no galvaspilsētas, jums ir situācija, ka, ziniet, kā cariskajā Krievijā teica: “Dievs ir pārāk augstu un cars ir pārāk tālu.”