Mana politiskā atmoda sakrita ar sistēmiskām pārmaiņām, kas risinājās pēc komunisma sabrukuma Ungārijā 1989.gadā. Valsts straujā demokratizācija mani fascinēja un izraisīja milzu prieku. Pusaudža gados es pierunāju ģimeni aizvest mani līdz Austrijas robežai, lai pats savām acīm redzētu vēstures tapšanu - Dzelzs priekškara krišanu, kas ļāva Austrumvācijas bēgļiem plūst uz Rietumiem. Lasot jaunizveidoto demokrātisko partiju publikācijas un apmeklējot to mītiņus, ar neiegrožotām cerībām iztēlojos mūsu nākotni.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Tagad šādas izjūtas šķiet kā bērnišķīgs naivums vai vismaz idilliskas domāšanas produkts. Demokrātija un civilizācijas nākotne ir nāvīgas briesmās; to izraisījušas daudzšķautņainas krīzes, kas savstarpēji pārklājas.

Trīsdesmit gadus pēc komunisma sabrukšanas Eiropā atkal aktivizējušies antidemokrātiski politiskie spēki.

To darbības nereti atgādina vecā kaluma komunistus, tikai šoreiz to platforma ir autoritārs, populistisks natīvisms. Tāpat kā aizgājušo laiku komunisti, viņi sūdzas par "ārvalstu aģentiem" un "valsts ienaidniekiem" - ar to domājot ikvienu, kurš nepiekrīt viņu vērtībām vai politiskajiem uzstādījumiem. Viņi joprojām lamā Rietumus, bieži izmantojot tos pašus apzīmējumus, ko dzirdējām komunisma laikos. Viņu politiskās darbības ir nonivelējušas demokrātiskās normas un institūcijas, graujot publisko sfēru un skalojot pilsoņu smadzenes ar meliem un manipulācijām.

Populistiskais natīvisms parasti kalpo vienam vienīgam mērķim: monopolizēt valsts varu un visus tās instrumentus. Premjerministra Viktora Orbāna režīms Ungārijā sagrābis gandrīz visu valsts aparātu, veikli manipulējot demokrātiskās institūcijas un korumpējot ekonomiku. Nākamgad paredzētās parlamenta vēlēšanas (kurās es būšu Orbāna sāncensis uz premjerministra amatu) parādīs, vai Ungārijas valsts nozagšanu vēl var vērst par labu.