Viņa mazliet kavē interviju, jo jaunākajai meitai - skolniecei nepieciešama palīdzība, uz skolu jānogādā sporta nodarbības apģērbs. Olgai Kambalai pirmajā vietā – mammas pienākumi un ģimene. Šā gada 13. aprīlī triju meitu mamma un uzņēmēja apprecējās ar populāro sportistu Kasparu Kambalu.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Tiekamies kādā saulainā atvasaras dienā vienā no "Galleria Riga" jumta terasēm. Olgai ierodoties, gaisā uzjundī bagātīga smaržu buķete. Viņa ir efektīga un skaista sieviete, apģērbs izceļ slaidās kājas un teicamā auguma aprises.

Sarunas laikā Olga pārsteidz ar sirsnīgu atklātību un nemaz nekaunas, ka tuvojas 40 gadu slieksnim. Ap roku viņai sarkans dzijas dzīpariņš, kas atceļojis no Marokas, kur arī iesvētīts. Tas domāts aizsardzībai pret svešu cilvēku skatieniem. Tādu pašu dzīpariņu viņa arī apsējusi vīram Kasparam ap roku, jo, kā zināms, laulātais pāris ir viens no šā brīža mediju aktuālākajām un aprunātākajām personām.

KLIK: Par jums beidzamajā laikā medijos parādās virkne dažāda satura publikāciju, jo šobrīd mēs, televīzijas skatītāji, varam jūs vērot, tiesa gan, bez Kaspara līdzdalības, kanāla STV Pirmā! šovā "Slavenības. Bez filtra". Taču pastāstiet, kāda jūs esat reālajā dzīvē, kad TV kameras ir izslēgtas.

Olga Kambala: Man ļoti nepatīk un satrauc, ka cilvēki raksta, ka esmu Kasparam "pielīdēja". Vēlos ieviest skaidrību, ka jau sešus gadus strādāju patstāvīgi. Jāteic, ka esmu sevi izveidojusi un sāku no nulles. Pirms daudziem gadiem pat sapņot nevarēju, ka pati ar savu darbu varēšu sasniegt tādu līmeni. Man netika viss iedots rokās. Tas bija smags darbs. Un, atbildot uz jautājumu, jā, es esmu forša!

Lai arī es jūs personiski nepazīstu, man liekas, ka esat krietna sieviete, jo pati audzināt savas trīs meitas. Daudzām sievietēm, izveidojoties jaunām attiecībām, bērni no iepriekšējām attiecībām pēkšņi kļūst it kā lieki, viņi nonāk vai nu pie vecvecākiem, vai arī bijušajiem laulātajiem draugiem.

Mēs ar meitenēm ļoti labi dzīvojām. Tagad dzīvojam vēl labāk, jo es apprecējos, bet arī pirms tam mums viss bija kārtībā. Es nespēju iedomāties, ka varētu kādam atdot savas meitas vai no kāda kaut ko prasīt. Tie ir mani bērni, par kuriem man arī jārūpējas. Jāteic, ka bērni bija kā motivācija, kas neļāva man padoties un virzīja uz priekšu, lai sasniegtu mērķus.

Kad biju precējusies ar savu pirmo vīru, sākotnēji bija labi nodrošināta dzīve un viss bija labi. Vīrs tepat Latvijā nodarbojās ar zeltlietu biznesu, bet tad viņam piedāvāja doties uz Maroku, lai izveidotu superlielu biznesu ar mandarīniem. Viņš pārdeva Latvijas biznesu. Taču jau pirmais darījums ar mandarīniem nogāja greizi, kuram sekoja otrā, trešā un ceturtā neveiksme. Piektajā reizē viņš vienkārši padevās. Te pēkšņi vienā momentā viss bija beidzies un vīra bizness nonāca uz bankrota robežas, un viņš visu zaudēja. Tajā momentā viņš arī salūza un diemžēl nespēja piecelties.