Tas, ka Latvija Covid-19 vakcinācijas procesā smagi atpaliek, ir zināms. Iemesli "antivakseru terorismam" ir vairāki, un tos uzskaitīt no jauna nav nepieciešams. Šajā rakstā vēlētos pievērsties dažiem psiholoģiskajiem aspektiem, kas līdz šim mazāk apskatīti, taču eksistē. Proti – līdzcilvēku aizdomīgums pret tehnokrātiski orientēto veselības aprūpi un ārstniecību. Daudziem, kuriem nācies saskarties ar ārstiem un medmāsām slimnīcā brīdī, kad palīdzība visvairāk nepieciešama, nākas konstatēt, ka konveijera lente (kritiskā brīdī) mēdz arī aizripot garām.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Mans paziņa Aldis reiz godīgi atzinās, ka bez „“blata ārstiem“ mūsu valsts veselības aprūpes sistēmā uz priekšu tikt nav iespējams. Runa neesot par to, ka ārstiem obligāti jāmaksā „bakšišs“ (pienesumi naudā, konfektēs, dārgā alkoholā un cita veida pakalpojumos), bet pastāv bailes par viņu nevēlēšanos iedziļināties pacientu problēmās. Esot novērota vajadzība pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no klientiem, kas prasa pārāk daudz darba un laika. Proti – šajā gadījumā ir runa par hronisku paviršību ārstu darbā, ar kuru ir saskārušies daudzi. Antas gadījums bija izņēmums. Draudzenes meita 16 gadu vecumā pēkšņi saslima un tika nogādāta slimnīcā ar ātro palīdzību. Desmitajā dienā meitēns atvēra acis un uzreiz tika nosūtīts atpakaļ uz mājām, lai gan vecāku acu priekšā turpinājās „filma“ ar akūtās uzņemšanas nodaļas gultām, vadu biezokni un ritmiski pīkstošām mašīnām, un „stresa akmeni māgā“, kas nenogura atgādināt, ka briesmas ir tuvu. Iespējams, ka tieši šādos brīžos dievu sāk lūgt cilvēki, kas ikdienā nav ticīgie. Nevis tāpēc, ka vēlas nodot sava bērna likteni dieva lēmumiem, bet gan lūdzot palīdzību izveseļoties. Slimības mēdz būt dramatiski brīži katra cilvēka dzīvē. Pateicoties zinātnes atklājumiem un prasmīgai Antas ārstēšanai, pusaudze izķepurojās no slimības purva. Kā tad īsti bija? Vai uzvarēja lūgšanas, vai tomēr ārstu prasmīgums?