Šīs nedēļas beigās vai precīzāk 25. septembrī Starptautiskā Hokeja federācija (IIHF) Sanktpēterburgā vēlēs jaunu prezidentu. Pēc 27 (!) darba gadiem Renē Fāzelu IIHF prezidenta amatā nomainīs kāds no pieciem pretendentiem.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Kandidē bijušais Vācijas izlases aizsargs un šīs valsts Hokeja federācijas prezidents Francs Reindls (1954), kurš VFR izlases sastāvā izcīnījis bronzas medaļu 1976. gada olimpiskajās spēlēs, ir deviņu pasaules čempionātu, trīs olimpisko spēļu un viena Pasaules kausa dalībnieks, kopš 2014. gada Vācijas Hokeja federācijas prezidents; Francijas Hokeja federācijas prezidents kopš 2006. gada Liks Tardifs (1953); Dānijas Hokeja federācijas prezidents kopš 2007. gada Henrihs Bahs Nilsens (1966); bijušais Čehijas izlases vārtsargs un bijušais šīs valsts Hokeja federācijas viceprezidents Petrs Bžiza (1964), kurš spēlējis septiņos pasaules čempionātos un trijās olimpiskajās spēlēs; kā arī 38 gadus vecais bijušais Baltkrievijas Hokeja federācijas ģenerālsekretārs un bijušais Krievijas Hokeja federācijas ģenerālmenedžera palīgs Sergejs Gončarovs (1983). Hemnicā (tolaik Karlmarksštatē) dzimušais Gončarovs ir Baltkrievijas un Vācijas pilsonis, Freiburgā studējis starptautisko sporta menedžmentu.

Pirmo reizi uz augstāko IIHF lēmējorganizāciju – valdi pretendē arī Latvijas pārstāvis, mūsu Hokeja federācijas ģenerālsekretārs Viesturs Koziols. Kurš pirms pieciem gadiem ar domubiedriem uztaisīja revolūciju Latvijas hokejā un tagad grasās to izdarīt arī Cīrihē.

Kādas ir Koziola izredzes tikt ievēlētam IIHF valdē? Uz 14 vietām ir 20 pretendentu, ieskaitot visus piecus IIHF prezidenta amata kandidātus. Droši vien tā ir Koziola iniciatīva, ka Latvijas, Polijas, Lietuvas un Igaunijas federācijas kopā ir uzklausījušas visu piecu kandidātu programmas. Ne mazāk svarīgs moments ir tas, ka šim blokam balsošanā kopā ir astoņas balsis… Bet tagad Koziola paša tēzes – proti, darba programma pārmaiņām IIHF.

1) Komunikācija. Renē Fāzels itin bieži stāsta, ka mēs esam liela hokeja ģimene, taču mēs pat nezinām, kā šī ģimene dzīvo. Vai visi ģimenes locekļi ir paēduši? Mēs pat īsti nezinām, kā iet mūsu tuvākajiem, kā iet čehiem… Ģimenē par to vajadzētu runāt. Bet nav platformas, kurā mēs varētu to pastāstīt. Kongresos ļoti daudz laika veltām tehniskiem jautājumiem, kurus varētu atrisināt jau darba grupās. Komunikācija sākas no klausīšanās, aprakstot situāciju. Un rīkoties, lai kopējā ģimenē labi ir Rumānijas, Kirgizstānas un jebkurai citai federācijai.