Kāpēc cilvēki ceļo uz citām valstīm un pilsētām? Kas ir tās lietas, ko viņi vēlas atrast, ieraudzīt un apskatīt? Vai mūsu jūgendstila ēkas visiem jau sen nav piegriezušās? Kā padarīt Rīgu pievilcīgu arī tūristiem, kuri ir jaunāki par septiņdesmit? Stāsts, protams, būs par murāļiem, mākslu un tās nepieciešamību pilsētvidē.
Sāksim ar to, ka pirms skandalozā Brektes darba, kurš satricināja visu valsti un padarīja ikvienu par mākslas ekspertu, neviens nelietoja vārdu “murālis”. Tiešais tulkojums “sienas gleznojums”, protams, neizklausās tik stilīgi un avangardiski, tomēr labāk palikšu pie tā.
Ņemtne ap Brektes sienas gleznojuma saturu savā būtībā bija amizanta. Mākslai vienmēr nav jābūt klasiski skaistai, visiem saprotamai vai piemīlīgai. Mākslai ir jāprovocē, jāraisa diskusijas, jāliek par sevi runāt, un šinī kontekstā darbs ir trāpījis vairāk nekā desmitniekā.
Bet tiem, kuri satraucas par bērnu psihi, – bērniem tas gleznojums pie vienas vietas, ticiet man. Un, ja mūsu psihes neatgriezeniski nesabojāja komikss 1989. gada žurnālā “Zīlīte” un uz skolas tualetes sienām sazīmētie pimpīši, tad gan jau mūsu bērni ar šo kaut kā tiks galā.
Bet, jā, atgriežoties pie tēmas – māksla pilsētvidē un kam to vispār vajag? Un kādu iespaidu tā atstāj uz pilsētu?