Svētdien, 26. septembrī, Vācijā ir paredzētas federālā parlamenta – Bundestāga vēlēšanas. Tās iezīmē gandrīz 16 gadus ilgstošo Vācijas kancleres Angeles Merkeles valdīšanas galu. Ko mums no šīm vēlēšanām sagaidīt? Kā tās varētu ietekmēt Eiropas Savienības tālāko attīstību?

ABONENTIEM ABONENTIEM

2018. gada 29. oktobrī Vācijas kanclere Angela Merkele paziņoja, ka nekandidēs uz viņas partijas “Vācijas Kristīgie demokrāti” (CDU) vadītājas posteni tā gada decembrī notikušajās partijas iekšējās vēlēšanās. Līdz ar šo politiķes lēmumu tika arī uzskatīts, ka viņa atsakās no būšanas par Vācijas premjerministri nākamajā pilnvaru termiņā.

Merkeles krēslu ieņemt lūko trīs politiķi – 1) Armīns Lašets no Vācijas Kristīgo demokrātu (CDU) savienības (viņš arī tiek uzskatīts par tiešo Merkeles pēcteci), 2) Olafs Šolcs no Sociāldemokrātu partijas un 3) Annalēna Bērboka no Zaļo partiju apvienības. Pagaidām tautas vidū vispopulārākais ir Šolcs, un arī priekšvēlēšanu aptaujas paredz Sociāldemokrātu uzvaru. Tomēr Lašets viņam min uz papēžiem, un tā vien šķiet, ka atstarpe potenciālo balsu ziņā starp abiem kandidātiem samazinās.

Vai Merkeles aiziešana mainīs Eiropas ārpolitisko seju? Toma Rātfeldera komentārs.

Merkeles spertais solis izraisīja zināmas diskusijas Eiropas Savienības politikas vērotāju starpā – daudzi sāka spriest par to, vai Vācija pēc Merkeles aiziešanas uzturēs tikpat aktīvu pozīciju ES iekšienē un turpinās spēlēt bloka līderības lomu.

Turpat kaimiņos esošā Francijas prezidenta Emanuēla Makrona aktīvā ārpolitika pasaulē šīm pārdomām deva vēl lielāku pamatu – neskatoties uz to, ka Vācijas ekonomika ir lielāka par Francijas, Parīze ir spējusi atstāt Berlīni ēnā daudzos svarīgos jautājumos.

Šeit gan jāsaka, ka Makrons, visticamāk, vienkārši izmantoja situāciju, kamēr Merkele politiski ir “kliba pīle”, bet tas tik un tā liek uzdot jautājumu – vai mēs šo varam uzskatīt tikai par pārejošu parādību, vai arī par kaut ko paliekošāku?

Ja mēs runājam par Vācijas pamatnostādnēm un kopējo ārpolitisko kursu (ne par tās gatavību uzņemties ES vadības lomu), tad ļoti lielām izmaiņām nevajadzētu būt. Gan Lašets, gan Šolcs ir iestājušies par Vācijas centriskās pieejas turpināšanu. Piemēram, abi politiķi ir uzsvēruši, ka Nord Stream 2 projekts būs jāaptur tad, ja Krievija neievēros vienošanās attiecībās ar Ukrainu un situācija saasināsies. Tāpat arī Bērboka ir iestājusies par ciešākas ES integrācijas nepieciešamību. Zaļo partijas pārstāve gan ir izcēlusies ar salīdzinoši agresīvāku retoriku saistībā ar nepieciešamību cīnīties pret pasaulē notiekošajiem cilvēktiesību pārkāpumiem un autoritārisma izplatību.

Šeit gan jāpiemin, ka daudz kas būs atkarīgs arī no valdības veidošanas procesa – tās topošais sastāvs ietekmēs politiķu pausto nostāju spēju iemiesoties reālos darbos.

23. septembrī raidījumā "Pasaule kabatā" TVNET žurnāliste Linda Anna Dāldere, sarunājoties ar Latvijas Ārpolitikas institūta asociēto pētnieku Aldi Austeru un Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes pētnieci Vinetu Kleinbergu, meklēja atbildes uz aktuālajiem jautājumiem gan par Vācijas, gan visas Eiropas politisko nāktoni.

Kāds ir Merkeles atstātais mantojums Vācijas un Eiropas ārpolitikā? Kādi ir iemesli šībrīža neskaidrībai jeb sašķeltībai Vācijas iekšpolitikā? Vai atkal vērojama radikālu politisko spēku aktivizēšanās? Cik nozīmīga bija Merkeles personība "kristīgo demokrātu" popularitātē, un kas ar šo partiju notiks tagad? Vai Emanuēls Makrons izmantos spēcīgā līdera trūkumu Vācijā, lai izvirzītos par Eiropas ārpolitisko seju? Kā Francijas un ES nākotni ietekmē ASV noslēgtā militārā alianse ar Austrāliju un Lielbritāniju?