Kāpēc visi uz mani blenž? Dzīve ar trauksmi

Edvards Munks "Kliedziens" Foto: Wikimedia Commons
Rolands Virks
, Sadaļas PLANĒTA redaktors
CopyLinkedIn Draugiem X

Kāpēc visi uz mani veikalā blenž? Visi mani vērtē un, zināms, izsmej. Kas notiks, ja visi man mīļie nomirs? Kā gan es dzīvošu, ja man atklās vēzi? Jau 32 un vēl nav sava dzīvokļa, bērnu, mašīnas. Kā lai viņai pasniedz tasi tējas, ja nolādētās rokas trīc? Tā noteikti ir Pārkinsona slimība agrīnā stadijā. Kāpēc man vēl kontā nav miljons? Nē, nē, es nekam nederu.

Nakts. Pielecu sēdus gultā. Liekas, ka krūtīs kāds, man nezinot, ir ierīkojis turbīnu, kas milzīgā ātrumā griežas, caur manu galvu dzenot domu, scenāriju, nākotnes iespējamību, pagātnes kauna mirkļu virtenes. Kredīts jāmaksā! Raksts jāpabeidz! Dedlains! Jāzvana saimniekam, jo karstā ūdens nav! Kā tu varēji trešajā klasē nosaukt skolotāju par mammu, lops! Kā visi smējās. Kas notiks, ja es iekļūšu avārijā un palikšu paralizēts? Tikai viena acs strādās. Kā es dzīvošu? Dievs mīļais, kāpēc es ballē pateicu tik nesmieklīgu joku. Visi taču nodomāja, cik stulbs es esmu. Un ja nu visi nomirst un es palieku viens? Jārada bērni. Bet ja nu viņi izaugs par bandītiem? Cik labi būtu dzīvot mežā, vienatnē. Bet es neprotu pat naglu iesist kokā! Mīļo pasaulīt, autoskolas instruktors pavisam noteikti stāsta saviem draugiem, kāds cirvis es esmu. Nē, nē, es nekam nederu. Aizmiegu. No rīta pieceļos neizgulējies. Dodos uz veikalu pēc gaļas, kuru nesadūšojos nopirkt iepriekšējā dienā, jo varu apzvērēt, ka gaļas tante skatījās uz mani un domāja: “Vei, muļķis taču neko nesaprot no gaļām.” Viss sākas no gala.

Trauksme, mans vecais biedrs

Vēl pirms kādiem desmit gadiem es nezināju, kas ir trauksme, kas ir tas “enkzaitī”. Man likās, ka visi vienkārši blenž, jo neesmu gana labs. Nāves bailes nomirt, katru reizi braucot tramvajā, es uztvēru par pirmajām sirdstriekas pazīmēm, bet drausmīgo roku trīci, kas pēkšņi parādījās, ja man kādam bija jāatnes tase tējas, sasaistīju ar Pārkinsona slimību agrīnā stadijā. Biju pārliecināts, ka man ir visas slimības, izņemot ūdeni ceļgalā. Es pat vēl nebiju izlasījis Džeroma “Trīs vīri laivā”. Nekad nevienam neko nelūdzu, jo skaidri zināju – atteiks, nosodīs, izsmies, būšu vien akmens kaklā. Pat vasarā staigāju ar cepuri, jo kautrējos no savām ausīm. Likās, ka visi izņirgs manas ausis. Pie friziera gāju pēc iespējas retāk, jo friziera krēslā no nenormālā saspringuma man allaž sākās vispārēja ķermeņa trīce. Zobus sakodis, izturēju tās dažas sekundes fotoaparāta priekšā pasu daļā. Rezultātā manā pasē bija cilvēks, kura sejā kā ar naglu bija ieskrāpētas bailes, saspringums, mežonīgas alkas nepaģībt un būt kaut cik izskatīgam.

Savu dzīvi pilnībā biju pakārtojis trauksmei. Prozas lasījumos, kur man par šausmām mani ielūdza nolasīt kādu savu stāstu, es kautrīgi lūdzu uz skatuves nolikt krēslu un pulti, jo rokas trīcēja tā, ka neko nevarēju salasīt. Stāstu pēc tam sadedzināju, jo zināju, ka tas ir pilnīgs mēsls.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu