Nacionālā Veselības dienesta dati liecina, ka 2019. gadā Latvijā bijuši 2369 bērni, kuriem diagnosticēti autiskā spektra traucējumi. 366 bērni bija vecumā  līdz 3 gadiem, 1022 bērni – vecumā no 4 līdz 7 gadiem. Iespējams, ka šobrīd pieejamie statistikas dati neatspoguļo reālo situāciju Latvijā.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Skatoties uz Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem, var secināt, ka autiskā spektra traucējumi ir vienam no 160 bērniem. Mērķtiecīgi terapeitiski strādājot ar bērniem šajos vecumposmos, ir ļoti reālas iespējas sasniegt labus rezultātus, lai viņi pilnvērtīgi spētu iekļauties sabiedrībā. Jautājums, kas paliek atklāts ir, vai pasaulē pieaugot trauksmes radītajiem traucējumiem, strukturēta rīcība varētu būt tā, kas palīdz ikvienam, ne tikai cilvēkiem ar autiskā spektra traucējumiem?

Lai arī sabiedrība šobrīd ir mainījusies, kļuvusi pieņemošāka, iekļaujošāka, joprojām pastāv diezgan liela stigmatizācija, kad tiek runāts par cilvēkiem ar autiskā spektra traucējumiem. Iespējams, tādēļ, ka spektrs ir diezgan plašs. Skatoties uz šo jautājumu nedaudz no citas puses, nevilšus prātā nāk arī visiem zināmais varonis Šerloks Holmss. Kāpēc tieši viņš?

Šerloks ir tēls, kurš stāv pāri visam. Viņa ģeniālajai domu gaitai neviens nav spējīgs izsekot. Ko par varoni Šerloku teiktu psihologs? Viņam ir autiskā spektra traucējumi. Galvenā lieta, kas raksturo šos cilvēkus, ir grūtības komunicēt. Savādāk tiek uztverti sensorie stimuli, arī intereses ir daudz specifiskākas nekā jebkuram citam cilvēkam. Būtiskākais ir apzināties, ka tas nav slikti. Cilvēce ikdienā tomēr mēģina visu ielikt kādās robežās, kastītēs, sagrupēt un veidot attieksmes pret šīm grupām: šis ir labi, šis – ne tik. Personas ar autismu saprot visu burtiski, ir tendētas uz konkrētību. Pilnīgs pretpols abstrakcijai. Viņi nevar iztulkot sejas izteiksmes, mīmiku, ķermeņa valodu, līdz ar to var rasties pārpratumi. Šerloks šo savu ‘’trūkumu’’ lieliski kompensē ar māku sastādīt specifisku cilvēka personības aprakstu, pamatojoties uz sīkām detaļām, kas pamanītas. Viņš redz to, ko citi nepamana. Sīkumainība? Tikai pievēršanās detaļām. Sers Arturs Konans Doils savu varoni Šerloku radījis laikā, kad vēl neviens nerunāja par tādu lietu kā Aspergera sindroms. Tikai 1920. gadā šī diagnoze tika apspriesta psihiatru vidū un 1926. gadā tika nosaukta par šizoīdo psihopātiju. Hanss Aspergers, aizstāvot disertāciju, pieminēja diagnozi "autiskā psihopātija".

Kāpēc runāt par autisko spektru šādās līdzībās? Dažādu iemeslu dēļ. Viens no tiem ir izpratnes veicināšanai vecākiem un sabiedrībai kopumā, ka pieauguši cilvēki, arī bērni ar autiskā spektra traucējumiem var dzīvē veiksmīgi funkcionēt. Sākotnēji šķietami traucējošās lietas, ievirzot nedaudz citā gultnē, var pārveidot par ieguvumiem kādā konkrētā jomā.