/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
1872. gadā dziļi džungļos Indijas ziemeļos medniekus pārsteidza visai savāda aina: cauri mežam skrienošu vilku bars, kuru vidū uz visām četrām joza mazs cilvēkbērns. Dīvainais vilku bars kopā ar bērnu no medniekiem paslēpās netālu esošā alā, tāpēc mednieki pie alas ieejas iekurināja ugunskuru, lai izsvēpētu vilkus ārā no patvēruma. Kad tas bija izdarīts, mednieki vilkus nogalināja, bet bērnu sagūstīja.
1941. gadā pētījumā par dzīvnieku uzaudzinātiem, mežonīgiem bērniem psihologs Veins Deniss rakstīja, ka “savvaļas cilvēks ir netīrīgs un ēd tādas lietas, kuras civilizēts cilvēks uzskatītu par pretīgām.”
Saničars ēda tikai gaļu, izvairījās no drēbju valkāšanas, kā arī grauza kaulus, lai asinātu zobus. Lai gan šķita, ka viņš nespēj runāt, viņš nebija mēms, jo izdeva dzīvnieciskas skaņas. Deniss arī rakstīja, ka “savvaļas cilvēks ir nejutīgs pret aukstumu un karstumu,” kā arī to, ka “viņam ir maza saikne ar cilvēkiem”. Tiesa, Saničars sadraudzējās ar vienu no citiem bāreņu nama iemītniekiem – arī savvaļas bērnu.
“Dīvaina saikne vai simpātija vienoja abus zēnus. Vecākais jaunākajam mācīja pat dzert no krūzes,” rakstīja Luiss.
Tas viss arī pierādīja, ka savvaļā, starp dzīvniekiem auguši bērni patiesi ir līdzīgāki zvēriem nekā cilvēkiem.