Trokšņainās diskusijas ap sienas gleznu Rīgā nav beigušās. Asociētā profesora Kristiana Brektes darinājums ar kailu sieviešu karikatūrām, kas, pēc viņa domām, līdzinoties bērnu zīmējumiem un nozīmējot „prieku ķēpāties“, netiek viennozīmīgi pieņemts visur. Džemmas apgalvojums, ka mēs visi esot “sliekas, kurām jāirdina zeme“, arī nav saprasts šajā pozīcijā viennozīmīgi un turpina slāņot sabiedrību.
Rīgas gadījums nav vienīgais šādu emociju kamols. Pret publiskās telpas dekorēšanu ar provocējošu mākslu mēdz sašust daudzviet. Visiem šāda niknuma izpaudumiem mēdz būt vienots kopsaucējs – kaili ķermeņi vai „pikantas“ ķermeņa daļas, kas daudziem pilsētniekiem dažādos kontinentos un valstīs šķiet nepiemērotas publiskai apskatei uz ielas, savā ikdienā. Arī Rīgas gadījums sasaucas ar šo kopējo „plikņu tendenci“. Lai gan pats mākslinieks apgalvo, ka murālis atainojot gan Skulmes meiteņu tēlus, gan „neesošus radījumus“, kas saķēpāti uz pierakstu klades malām, vairums tomēr sliecas konstatēt, ka tie ir kariķēti kailu sieviešu tēli. Nav neesoši radījumi, bet gan improvizācija par sievietes ķermeni.