1979. gadā politiskie līderi Ķīnas Tautas Republikā izlēma, ka labs risinājums, kā kontrolēt strauji augošo iedzīvotāju skaitu, būtu nevis padarīt kontraceptīvo līdzekļu lietošanu populārāku, bet noteikt valstī viena bērna limitu uz ģimeni. Un tā 1980. gadā stājās spēkā striktāka kontrole, kas vērīgi uzmanīja, lai noteikumi tiktu ievēroti. Astoņdesmito gadu vidū gan lauku reģionos tika atļauts laist pasaulē divus bērnus, ja pirmā bija meitene. Šis stāvoklis valstī turpinājās vairāk nekā trīsdesmit gadus - līdz 2016. gadam, kad tika atļauts pēcnācēju skaitu visās ģimenēs palielināt līdz diviem. Taču trīsdesmit seši gadi ir ilgs posms, kura laikā ir izaugušas vairākas paaudzes, kas mūsdienās saskaras ar grūtībām, kādas politiķi, visticamāk, nebija paredzējuši.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Tev jau ir viens bērns un tu atkal paliec stāvoklī. Tev ir izvēle - dzemdēt bērnu un saņemt sodu vai veikt abortu. Ja vecāki atteicās maksāt sodu par otru bērnu, varas iestādes drīkstēja atteikt bērna reģistrāciju, proti, dzimšanas apliecības izsniegšanu, kas padarīja pieteikšanos skolai, pases iegūšanu un citas normālai dzīvei nepieciešamās birokrātiskās procedūras neiespējamas un pašu bērnu - likumiski neeksistējošu. Un sodi nebija no mazajiem, piemēram, 2013. gadā par trešā bērna piedzimšanu kādai ģimenei tika piespriesta 7,48 miljonu juaņu (apmēram 58 252 eiro) liela soda nauda. Demokrātiskā valstī dzīvojošajiem tas varētu šķist pilnīgs absurds, savukārt Ķīnā cilvēkiem to nācās pieņemt kā realitāti un paklausīgi sekot valdības noteiktajām vadlīnijām.

Tā kā Ķīnā gadsimtiem ilgi zēni bijuši lielākā vērtē nekā meitenes, sevišķi lauku reģionos, kur nepieciešams fizisks spēks, tad izplatīti kļuva aborti tajā gadījumā, ja dzemdē auga meitene. Ja nu pirmais bērns bija meitene un otrais zēns, tad šādu ģimeni neuzskatīja par divu bērnu ģimeni, bet gan par pusotra, uzskatāmi parādot, ka meitenes ir uz pusi mazāk vērtīgas. Arī pilsētās bija izņēmuma gadījumi, kad vecāki drīkstēja laist pasaulē divas atvases, - tas bija pieļaujams tikai, ja viņi paši bija vienīgie bērni saviem vecākiem.