1861.gadā uzņemtajā fotogrāfijā sievietes skatiens ir dedzinošs. Balta blūzīte, lakatiņš ap kaklu, spēcīgajās rokās viņa pie krūts tur tumsnēju meitenīti. Ne glīta, ne neglīta – parasta angloamerikāniete ar rudzupuķu zilām acīm un kastaņkrāsas matiem, ko viņa pati nogriezusi, skumstot pēc vīra un dēliem. 19. gadsimtā baltās sievietes attēls ar atkailinātu krūti ir kaut kas neiedomājams, bet Sintiju Enu Pārkeri drīkst redzēt – viņa ir jukusi mežone, kas “kopojusies ar sarkanādaino” un aizmirsusi savu pagātni dievbijīgā angloamerikāņu ģimenē. No otras puses, viņa ir komanči virsaiša sieva un kļūs par pēdējā komanči indiāņu virsaiša māti.

ABONENTIEM ABONENTIEM

1836. gada 19.maija rīts atausa saulains un silts. Vīri strādāja uz lauka, sievietes darīja mājas darbus, bet bērni rotaļājās. Pārkeru forta vārti bija līdz galam vaļā, lai gan pirms neilga laika tuvējā apkārtnē komanči bija veikuši vairākus uzbrukumus. Iespējams, ģimene bija pagurusi no nepārtrauktās modrības un gatavības aizstāvēties, bet varbūt viņu piesardzību bija iemidzinājusi skaistā pavasara diena, kas šķita kā reāls Dieva klātbūtnes apliecinājums un paradīzes ainiņa zemes virsū. Ilgi gaidīt nevajadzēja. Ap desmitiem atskanēja zirgu dipoņa un pie vārtiem stāvēja kara krāsās krāsojušies komanči. Bija par vēlu.