Pēc sava iepriekšējā raksta saņēmu no kāda drauga komentāru: “Nez, Tom, man jau šķiet, ka visi teksti par “idiotu nāciju”, “muļķu valsti”, “stulbai tautai tāds liktenis” utt. izdara lielāku kaitējumu, ja runa ir par failed state naratīvu un personām, kas to cenšas uzturēt.” Kaut kādā mērā tam droši vien jāpiekrīt, dažkārt tiešām varētu būt pāršauts pār strīpu.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Pēdējā pusotra gada laikā komunikācijas plaisa starp divām sabiedrības grupām pāraugusi milzīgā aizā. Sākumā bija sajūta, ka katra no pusēm vienkārši nesaprot, ko otra vēlas pateikt, bet tagad jau šķiet, ka runājam divās pilnīgi atšķirīgās valodās. Un te nu droši vien jāatzīst, ka līdz šim tik tiešām biju minimāli iedziļinājies šīs komunikācijas barjeras izprašanā un neesmu darījis pietiekami daudz, lai to nojauktu. Tomēr esmu nolēmis laboties.

Tad nu, lūk, – kā tas nākas, ka visai sabiedrībai visu pandēmijas laiku ir bijusi pieejama valsts sniegtā komunikācija, bet piedāvātā informācija tikusi uztverta tik krasi atšķirīgi? Kālab it kā nepārprotamas informācijas kopums ir ticis tik dažādi interpretēts?