Tet piedāvā nākamo sēriju jaunajai latviešu filmai par mediju magnāti. Māc šaubas, vai būtu jāturpina šo filmu skatīties tālāk. Atlikušas vairs tikai divas sērijas, taču notikumu attīstība šķiet iepriekš paredzama, jo autori trafareti ekranizē to, ko visi jau zinājām, – „kas augstu kāpj, tas zemu krīt!“. Tāpēc izskatās, ka jaunus atklājumus mums vairs nepiedāvās. Ko gaidīju no šīs filmas?

ABONENTIEM ABONENTIEM

Naratīva pirmajos kadros kļūst skaidrs, ka filmas veidotājiem nav svarīga Emīlijas panākumu mīkla vai valdzinājuma atslēga. Nē, autorus tas neinteresē. Tiek piedāvāts kas cits. Kā parastā, tradicionālā skauģu stāstā par to, ka sasniegt kaut ko vairāk par mums pārējiem spēj tikai nejauki cilvēki un pēc tam tie dabū smagi samaksāt par savu uzdrošināšanos būt labāki, gudrāki un talantīgāki, tiek ievadīta pasaka par mediju magnāti, kas slikti beigs savu dzīvi. Drūmie akordi pavīd jau pirmajos katros un prognozē nelāgo notikumu attīstības gaitu, kuru saņemsim finālā. Tā sakot, vispirms būs parastās „tipogrāfijas meitenes“ lidojums uz augšu. Nonākot varas un ietekmes augstākajā ešelonā a la “Agrā rūsa“. Pēc tam sekos liktenīgs kritiens lejup, kuru jau pirmajā sērijā marķē Artura Skrastiņa atveidotais fotogrāfa - gaišreģa Finka tēls. Filmā tiek apgalvots (un „kuluāros runā“), ka Emīlijai gaišreģis un šajā gadījumā arī fotogrāfs Finks esot bijis ļoti svarīgs un liktenīgs, lai gan dokumenti un laikabiedru atmiņas šo pieņēmumu tik viennozīmīgi interpretēt nevēlas. Kāpēc filmas autori jau pirmajā sērijā mums uzmācas ar gaišreģi? Tāpēc, ka filmas toņkārta ir minorīga un jau pie starta visiem jājūt, ka beigās viss slikti vien būs.