Jau gaidījām Rīgā ierodamies Kijevas “Dinamo” un Maskavas “Spartaku”, Tbilisi “Dinamo” un toreizējās Ļeņingradas “Zenit”, Erevānas “Ararat” un Viļņas “Žalgiri”, Maskavas “Dinamo” un Minskas “Dinamo”... Pirms 35 gadiem Rīgas “Daugavas” futbola meistarkomanda jau bija pavērusi PSRS augstākās līgas durvis, taču sezonas beigās tās deguna priekšā aizcirtās. Kā tas varēja notikt, ka “Daugava” netika augstākajā līgā? To atceras joprojām, atbildi meklē joprojām, jo to diezin vai kādreiz aizmirsīs.

ABONENTIEM ABONENTIEM

1985. gads – uzvara bez pārejas

Atgriezīsimies vienu gadu iepriekš. 1985. gada 1. līgas čempionātā “Daugava” uzvarēja pārliecinoši – 60 punkti pret tuvāko sekotāju Maskavas CSKA un Ļvovas “SKA Karpati” 54 punktiem, taču pēcsezonas pārejas turnīrā Maskavā hallē uz mākslīgā seguma starp 1. līgas divām labākajām un augstākās līgas divām pēdējām komandām (Odesas “Černomorec” un Baku “Ņeftči”) rīdzinieki palika ceturtie. Jau pirms sezonas bija zināms, ka būs šāds turnīrs (togad līdzīgi turnīri bija arī starp 1. līgas sliktākajām un 2. līgas labākajām komandām), tāpēc neatbilst patiesībai runas, ka to izdomāja pēkšņi, lai neļautu izkrist Odesas un Baku komandām vai lai ievilktu augstākajā līgā CSKA (Odesa un Baku arī palika augstākajā līgā).

Komandas galvenais treneris Jānis Skredelis šādu jaunievedumu vismaz ārēji uztvēra mierīgi – sak, tad jau redzēsim, cik gatavi mēs esam spēlēt augstākajā līgā. Taču bija skaidrs, ka sarūgtinājums palika, jo tas bija vienīgais gadījums, kad 1. līgas čempions uzreiz neiekļūst augstākajā līgā.

1986. gads – kā tas varēja notikt?

Tajā sezonā pārejas turnīra vairs nebija – pirmās divas komandas uzreiz iekļuva augstākajā līgā. Bija viens cits “eksperiments”, kas turnīra beigās “Daugavai” nāca par sliktu, – punktus deva tikai par 12 neizšķirtiem, bet par pārējiem vairs nepiešķīra. Uz toreizējās Ļeņingradas “Zenit” devās Aleksandrs Kaņiščevs, toties klāt nāca Vladimirs Pačko un no dienesta armijā (Habarovskas SKA un Maskavas CSKA) atgriezās Aivars Drupass.

Rīdzinieki sāka ar uzvarām Kišiņevā un Ļvovā, tad kausa izcīņas ceturtdaļfinālā (tik augstu “Daugava” tika pirmo reizi kopš 1962. gada) tikai ar 1:2 zaudēja vienai no spēcīgākajām augstākās līgas komandām Doņeckas “Šahtjor” (tad to vēl nesauca par “Šahtar”). Pēc pirmā riņķa “Daugavai” bija 37 punkti, CSKA – 33, bet Lančhuti “Gurija” - 30 punktu. Rīdzinieku pārsvars vienubrīd sasniedza pat 12 punktus, un neviens nešaubījās, ka “Daugava” ir jaunā augstākās līgas komanda.

Galvenais treneris Skredelis sarunā ar žurnālistu Valeriju Karpuškinu pat esot atļāvies pajokot – sak, varbūt mūs vajadzētu atbrīvot no otrā riņķa spēlēm, lai pārējie var mierīgi sadalīt otro vietu...

Komandas spēle pulcēja pilnas “Daugavas” stadiona tribīnes, komandas spēle bija skatāma un rezultatīva (rīdzinieki 46 spēlēs guva 82 vārtus). Gan vietējā prese un TV, gan centrālā prese un TV rakstīja un runāja, ka rīdzinieki jau ir augstākajā līgā un ka nākamsezon tajā ienāks interesanta komanda. Tam bija iemesls – komandas sniegums. Tas viss nevarēja neietekmēt, un laikam jau ne tikai futbolisti nebija gatavi visam tam, kas notika ap komandu.

Pēc pirmajām četrām otrā riņķa spēlēm “Daugavas” pārsvars bija 8 punkti

(atgādināšu, ka tolaik par uzvaru pienācās divi nevis trīs punkti) un turklāt vēl par vienu aizvadītu spēli mazāk nekā konkurentiem. Sekoja divi zaudējumi pēc kārtas savā laukumā – 0:1 no Maskavas “Lokomotīves” un 1:3 no Voroņežas “Fakel”. Trauksmes zvans? Ja tāds arī bija, tad to neviens nesadzirdēja. Neviena komanda taču nevar aizvadīt visu sezonu bez klupieniem, tas tiesa, taču rudenī laukumā bija pavisam cita “Daugava”. Tiesa, desmit spēļu kārtas pirms finiša rīdziniekiem joprojām bija 8 punktu pārsvars un nekas it kā neliecināja par briesmām...