Josifa Staļina mākslīgi izraisītā bada zenītā Ukrainā no 1932. līdz 1933. gadam līdz nāvei izģinduši cilvēki klīda pa sādžām un ciemiem, lai atrastu kaut sakaltušu maizes garozu, ko apēst. Cilvēki ar kailām rokām rakņājās tukšajos dārzos cerībā atrast kādu aizķērušos runkuli. Barības vielu trūkuma dēļ viņu ķermeņi bija uzblīduši un smakojoši. Vainīgs nebija sausums vai slikta raža. Vainīgs bija režīms.

ABONENTIEM ABONENTIEM

87 gadus vecā Ņina Karpenko badu Ukrainā atceras spilgti, uzskatāmi demonstrējot, kā bija dzīvot Staļina laika Ukrainā, golodomora laikā, zem nāves izkapts asmeņa.

Saujiņa lētu kukurūzas miltu, kviešu pelavas, kaltētas nātres un citas nezāles – tas viss bija dzīvības esence tajā drausmīgajā ziemā Ukrainā, Karpenko stāstīja raidsabiedrības “BBC” žurnālistiem.

Stāstot viņa samaļ visas sastāvdaļas zaļganā masā, pievieno tai ūdeni un šķipsniņu sāls, izveidojot mīklas kukulīti. Viņa to sauc par maizi, tomēr pēc maizes tā neizskatīsies un vēl jo mazāk garšos pēc tās. Pēc tam viņa uz pannas izkaisa vaska skaidiņas, uzliek uz tās mīklu un ieliek krāsnī.

Karpenko tēvs, bada nomocīts, nomira ātri. Viņa kājas bija pietūkušas, un to pašu mazumiņu barības viņš izvēma, kas ir izplatīta parādība bada nomocīto vidū.

Viņas māte mēroja 15 kilometrus garu ceļu līdz vietējai pilsētai, lai sadabūtu kaut ko ēdamu abām meitām un dēlam. Viņa iemainīja savus auskarus un zelta krustiņu, kuru nēsāja ap kaklu, pret diviem kilogramiem miltu. Dzīvība uz mirkli bija nopirkta.

Karpenko no krāsns izņem kukulīti. Tas ir gatavs. Ciets un garšo pēc zāles. Tomēr, pateicoties šai “nezāļu maizei” un vecai zirga ādai, kuru Karpenko māte izvārīja zupā, Karpenko ģimenei izdevās izdzīvot līdz pavasarim, kad vietējais mežs sniedza savas veltes. Citiem tik ļoti nepaveicās.