Pēdējos mēnešos ikdienas sarunās mēs arvien biežāk pieminam preču un pakalpojumu cenu pieaugumu. Neprognozējams cenu lēciens (vai banānu gadījumā – cenu kritums) ir tēma, kas publiskajā telpā nebija aktualizējusies ļoti ilgu laiku. 

ABONENTIEM ABONENTIEM

Kopš globālās finanšu krīzes sākuma 2008. gadā monetāro lietu kārtību ir raksturojusi zema inflācija, vāja izaugsme un samērā zemas procentu likmes. Eiropas Centrālā banka vairākus gadus nekādi nespēja izpildīt savu mandātu, proti, nodrošināt inflācijas līmeni tuvu 2% robežai. Tomēr tagad inflācijas jautājums atkal ir iekļauts politiskajā dienaskārtībā. Pieaugošās energoresursu cenas būs izaicinājums ne tikai mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, bet arī politiskajai loģikai, kas vērsta uz klimatneitralitātes sasniegšanu.

Uztraukums par inflāciju jeb pastāvīgu vispārējo cenu kāpumu bija vērojams jau februārī, kad ASV prezidenta Džo Baidena fiskālie stimuli raisīja diskusijas par pārmērīgu pirktspējas veicināšanu iedzīvotājiem. Citiem vārdiem, agrīnās sarunas par inflāciju tika skatītas caur pieprasījuma prizmu, uzskatot, ka pandēmijas laikā cilvēki mazāk tērē, lai gan turpina gūt ienākumus. Ekonomistu bažas saistījās ar pieņēmumu, ka, ekonomikai “atveroties”, iedzīvotāji sāks tērēt savus uzkrājumus un tādējādi veicinās cenu pieaugumu.