![ABONENTIEM]()
ABONENTIEMCovid-19 krīze ir iezīmējusi pārmaiņu mērogu, kas nepieciešams, lai masveidā samazinātu oglekļa izmantošanu. Patērētāji un politiķi grib izvairīties no šoka, pakāpeniski pārejot uz stabilu un ekoloģiski tīru enerģētikas sistēmu. Saprātīga politika un tehnoloģiskais progress ļauj šo mērķi sasniegt, tomēr arī šajā jomā pastāv daudzi kompromisi.
Ogleklis daudzviet Eiropā tiek aplikts ar nodokli, kas ir pietiekams, lai kompensētu oglekļa izmešu ietekmi uz klimatu. Līdz ar to – cenai par izmešiem ir jāaug, bet – patērētāji to izjūt ar elektroenerģijas cenu pieaugumu. Šis faktors, līdzās dabasgāzes cenu kāpumam, arī ir radījis lielu elektroenerģijas cenu pieaugumu Eiropā. Kādas politiskās sekas var būt no pārlieku liela cenu kāpuma? Iespējams, ka šeit jāraugās uz Franciju, “dzelteno vestu” protestiem 2018.-19. gados, kad iedzīvotāji protestēja pret nodokļu likmes celšanu degvielai.
Eiropa lielāko daļu sev nepieciešamās dabasgāzes importē. Lai garantētu drošas piegādes, Eiropa faktiski kļūst atkarīga no Krievijas un Alžīras, kas gāzes resursus izmanto savu politisko mērķu sasniegšanai (attiecīgi pret Ukrainu un Maroku).
Krievija Eiropai piegādā vien trešo daļu no nepieciešamā gāzes apjoma, tādējādi cenšoties panākt gāzes vada “Nord Stream 2” iedarbināšanu, kas ļauj Krievijai piegādāt gāzi Vācijai, apejot Ukrainu. Kas ir vēl sliktāk – sarunas par gāzes piegādēm risina atsevišķas valstis, piemēram, Vācija un Spānija, nevis Eiropas Savienība. Izmantojot šo situāciju savā labā, Krievija demonstrēja, ka tā var ietekmēt gāzes cenas Eiropā, vienkārši samazinot piegādes apjomus.
