Par kolēģu attiecībām, aktiera Gunta Skrastiņa pēdējo dzīves gadu un šlāgermūziku, kas nekad nebeigsies.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Ziņa par tava kolēģa, raidījuma pārinieka Gunta Skrastiņa nāvi nāca negaidīti. Droši vien ir grūti aptvert to, ka viņa vairs nav. Kas un kāds Guntis šķita tev pašai?

Viņš bija profesionāls, vecā kaluma aktieris, kurš ļoti prata nodalīt privāto dzīvi no publiskās. Tas, kāds Guntis bija dzīvē, bija cita viņa personības šķautne. Kāds viņš bija skatītājiem... varbūt daudziem šķita, ka viņš ir iedomīgs, skarbs un dzēlīgs ar saviem jokiem. Patiesībā Guntis bija jūtīgs un emocionāls. Kā jau labam aktierim, viņam bija sensitīva iekšējā pasaule. Ir tas teiciens “dzīvot ar atvērtiem nervu galiem”. Bija priecīgie un ne tik priecīgie brīži, bet viņš to mācēja paturēt sev un neizrādīt uz āru. Pilnīgi piekrītu, ka visiem tas arī nav jāizrāda.

Tāda izklāstīšana, kas mūsdienās ir ļoti populāra, kur katrs stāsta par savām attiecību problēmām, padara publiskas īpašas attiecības gan cilvēkam ar cilvēku, gan cilvēkam ar dabu un visumu. Viss kļūst nonivelēts ar galveno mērķi publicēties, ar anonīmajiem komentāru heiteriem. Es domāju, ka Guntis vēlējās no tā pasargāt gan sevi, gan ģimeni. Viņam pašam īpaši nepatika intervijas, bet par darbu, protams, runāja.