1997. gadā toreizējais finansu ministrs Roberts Zīle ieviesa tradīciju ar budžeta portfeļa nešanu no Finansu ministrijas uz Saeimu. Tiem, kuru plaukstas, lasot pirmo teikumu, savilkušās dūrēs un gribas kliegt: “FinanŠu, nevis finansu!” – līdzskaņu miju šā termina ģenitīvā pieņēma tikai 2002. gadā un es vienkārši vēlējos lietot vārdu tradicionāli.
Tolaik Zīle šīs tradīcijas sākšanai un turpināšanai atvēlēja savu personīgo darba portfeli – skaistu, elegantu un klasisku ādas portfeli, kurš pilnīgi noteikti varētu pārdzīvot vēl pāris paaudzes. Tajā portfelī bija kaut kas izteikti latvisks un patīkami askētisks. Tāds viegli apbružāts, redzams, ka lietots, tomēr joprojām pietiekami glīts. Varētu pat teikt – cilvēcīgs. To ieraugot, vienmēr ir siltas asociācijas ar kaķīti no Skalbes “Kaķīša dzirnavām”.