/nginx/o/2018/08/12/11179439t1haccb.jpg)
Vasarā kāds pieredzējis Latvijas jauniešu treneris mani pārsteidza: vai es zinot, ka gandrīz viss 2006. gada jauno spēlētāju gājums esot pārcēlies uz Zviedriju? Pirmajā acumirklī biju mazliet apjucis, jo tam nespēju ticēt. Tā arī nebija noticis, jo jaunajā Latvijas U-17 čempionātā pieteiktas 13 komandas. Taču uz Zviedriju aizbraukušo (ceļā esošo) skaits arī prāvs – 19 gabali.
Zviedrija, kuras junioru hokejs pēc viņu pašu domām ir labākais Eiropā, šajā sezonā sev piepulcējusi gandrīz pussimtu mūsu junioru un jaunākus spēlētājus. Sezonas garumā skaitļi parasti mainās, bet, to sākot, vecuma prizma ir šāda: 2002. – 2, 2003. – 4, 2004. – 14, 2005. – 11, 2006. – 19, 2007. – 2.
Kāpēc jaunieši vai, precīzāk, viņu vecāki izvēlas Zviedriju? Tātad vispirms – tur ir ļoti laba junioru/jauniešu hokeja sistēma; Zviedrija ir mums tuvu; izmaksas visā visumā nav lielākas kā Latvijā (drīzāk otrādi). Un, ja vecāki atļaujas saviem mīluļiem hokeju Latvijā, tad to var atļauties arī Zviedrijā.
Nav vajadzības man nodarboties ar zviedru sistēmas propagandēšanu, to vienā no pēdējiem vecā sasaukuma “Sporta Avīzes” numuriem (2019. gada septembris) izcili veica bijušais HS “Dinamo” vadītājs Raitis Bikše. Tīri par hokeju pirmajā gadā bijis jāmaksā apmēram 500 eiro (gadā!), par to pretī saņemot treniņus, piedalīšanos trīs turnīros, braucienus ar autobusu uz izbraukuma spēlēm, silto jaku un bikses ar kluba simboliku. Atkarībā no kluba turības un komandas meistarības junioru vecumā spēlētāji tiek baroti un viņiem nodrošināta arī dzīvošana. Kā Robertam Jekimovam savulaik Jevles “Brynas”. Pat sīka kabatas nauda.