Parādot, kā pasaulē ietekmīgākie cilvēki slēpj savas bagātības, “Pandoras dokumenti” uzskatāmi atklāj detaļas globālajai kārtībai, kuras aprises bija zināmas jau iepriekš. Īpašuma likumus jau izsenis raksta bagātie un varenie, un tie tiek rakstīti bagāto un vareno labā, dodot sabiedrībai iemeslu uzskatīt, ka visa sistēma ir negodīga.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Trasts joprojām ir viens no atjautīgākajiem legālajiem instrumentiem, kas jebkad izgudrots privāto bagātību radīšanai un saglabāšanai. Senajos laikos tas ļāva turīgajiem apiet mantošanas noteikumus. Savukārt mūsdienās tas visbiežāk tiek izmantots kā līdzeklis, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas un kā instruments aktīvu strukturēšanai, ieskaitot arī aktīvos balstītus vērtspapīrus un to atvasinājumus.

Funkcionāli, trasts maina tiesības un pienākumus attiecībā uz aktīvu, apejot īpašumtiesību likumu noteikumus, tādējādi radot ēnu īpašumtiesības. Lai izveidotu trastu, ir nepieciešams aktīvs - zeme, akcijas vai obligācijas - un trīs personas: īpašnieks, pārvaldītājs un labuma guvējs. Īpašnieks nodod juridisko īpašnieka titulu (kas ne obligāti nenozīmē arī pašu īpašumtiesību nodošanu) pārvaldniekam, kurš apsola to pārvaldīt patiesā labuma guvēja labā un saskaņā ar īpašnieka instrukcijām.

Par šādu vienošanos un lietu kārtību nevienam nav jāzina, jo nav juridisku pienākumu atklāt trastā iesaistīto pušu identitātes. Šis caurskatāmības trūkums padara trastu par ideālu instrumentu paslēpju spēlēšanai ar kreditoriem un nodokļu dienestiem.

Tā kā juridiskais tituls un ekonomiskais labums ir sadalīts starp trīs pusēm, nevienam brīvprātīgi nav jāuzņemas pienākumi, ko paredz īpašumtiesības.

Trasts nekļuva par iecienītāko globālo elišu instrumentu kaut kādu neredzamu tirgus spēku, bet gan mērķtiecīga juridiska dizaina rezultātā. Advokāti paplašināja esošās juridiskās robežas, tiesas atzina un apstiprināja to inovācijas, bet likumdevēji (daudzus no kuriem atbalstīja turīgi donori) ierakstīja šīs prakses likumos.