Sava laika varoņi, eņģeļi, seksa simboli vai atbaidoši monstri, pusvīrieši? Viņi bija sava laika varoņi, dievekļi un apbrīnotie. Viņus kastrēja, lai panāktu gaišu vokālu, kas nodrošinātu panākumus un bagātību visai turpmākajai dzīvei. Vai tas izdevās? Daļēji. Tā ir medaļas viena puse. Otra – piespiedu prostitūcija, trūkums, nabadzība un pazemojumi. Kas viņi bija?
Kastrāti tolaik bija pakļauti gan vīriešu, gan sieviešu erotiskajam pieprasījumam un vajadzībām. Viņiem bija augstas, gaišas balsis, sievišķīgi vaibsti, neauga ūsas un bārda. Dokumentos, kuros iepriekšējās paaudzes apraksta šos cilvēkus, dominē seksuāli marķējumi un komentāri.
“Tolaik neviens neuzskatīja dažāda dzimuma cilvēkus kā pretmetus, drīzāk gan kā personas, kuras ir vai nu ļoti vīrišķīgas, vai ļoti sievišķīgas. Kastrāts tika novietots pa vidu. Centrā, starp abiem. Toreizējā izpratne bija dziļā pretrunā šodienas kvīru teorijai. Laika gaitā saglabājušās anekdotes un joku stāsti par to, ka tūristi Venēcijā visiem spēkiem centās tikt klāt lieliskajiem soprāniem, kas tolaik bija galvenokārt kastrāti. Skatītājam zālē esot bijis grūti atšķirt, vai uz skatuves dzied vīrietis vai sieviete. Baroka laikā vīrieši bieži spēlēja sieviešu lomas. Androgēni personāži tolaik bija modē, tieši tāpat kā šodien tos varam redzēt smaržu reklāmā. Mīlas sakars ar kastrātiem apmierināja arī sievietes, jo akta rezultātā nevarēja palikt stāvoklī.
Taču ir zināma arī „monētas otra puse“, proti – daudziem kastrāti šķita izsmejami pusvīrieši, nejēdzīgi monstri un posta rēgi.