Tas šoreiz nebūs stāsts par vadošos amatos esošām dāmām ar kašķīgu raksturu, nebūt ne. Lai arī bez spicām cepurēm, svītrainām zeķēm un nelidinoties uz slotas, raganas, sauktas arī spīganas vai laumas, būtībā vienkārši zudušas dvēseles, kas ar jodu biedrojas, no viņa spēkus ņemot, ir klīdušas starp mums un dzīvojušas tepat jau gadsimtiem, gadu tūkstošiem. Dedzinātas, slīcinātas, apspļaudītas, kārtas un durstītas, izraidītas un kauninātas. Taču, kad likstas piemeklējušas, tieši pie viņām palīdzīga roka meklēta.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Raganas ir jāprot arī atpazīt, un senie latvieši bija izdalījuši skaidri saprotamus kritērijus, ka ragana būs visskaistākā vai visneglītākā meita ciemā. Bārbala, Kade, Durka, Grieta, Kača, Liška, Marka, Skadra vai Trīne pēc vārda.

Sēdēs kaut kur ar citām tādām pašām vai viena, šūposies bērza zaros, ķemmēs matus un spriedīs par govju slaukšanu, iešanu uz baznīcu, smiesies un raudās. Ja pamanīs, ka vēro, - pazudīs. Upes krastā vai pie dīķiem, linu mārkiem, tādas velējamies, veļu mazgājot var ieraudzīt.

No vēlēšanās viņas atraut varot miesas kāre. Reiz kāds vīrs pusdienas laikā pēc aršanas nogūlies atpūsties, saspraudis sev meijas apkārt, bikšu ķīli atvēris un miezamo izvilcis ārā. Gribējis apskatīt, ko raganas darīs. Raganas, to skaistumu redzēdamas, no linu mārkiem izlīdušas, saskrējušas apkārt, bet caur meijām nav tikušas klāt. Tad saķērušās rokās, gājušas apkārt un dziedājušas: ”Zili ziedi, zaļi ziedi, sprunguls vidū.”

Patīk viņām pamocīt, kutināt un ķircināt. Sevišķi jaunus puišus tīk nokutināt. Ragana upuri nolūko tuvu savām mājām - mežā, pie kalna, ezera vai veca bērza. Ņemas ar puisi sākumā mīlināties un bučoties, bet, kad iesāk kutināt, tā neapstājas, kamēr šis nenokrīt beigts.