Pandēmija beigsies. Iespējams, pēc gada, tikpat labi – pēc trim vai pieciem, bet kādreiz tā beigsies. Tajā brīdī abas Covid-19 jautājumā brangi noslāņojušās sabiedrības daļas attapsies, ka mums tomēr joprojām nāksies vienam ar otru komunicēt. Vismaz tiem, kas būs palikuši dzīvi.
Un jāteic, ka tā nav neliela uzskatu nesakritība, kuru varētu vienkārši ignorēt. Mēs esam sadalījušies divās frontēs, no kurām viena uzskata, ka otri ir nozombēts un nedomājošs aitu bars, kamēr otrie pretējo pusi redz kā saliktu sakārtotu teikumu savirknēt nespējošu analfabētu baru, kas zinātnes vietā izvēlas ticēt lētam populismam. Tā kā mans viedoklis par vakcināciju visiem tāpat ir skaidrs, šoreiz centīšos pārāk uzkrītoši nenostāties nevienā pusē, vien ieskicēšu realitāti, ar kuru mums visiem nāksies saskarties un sadzīvot.
Ir baigi vienkārši no draugu vai paziņu loka izslēgt cilvēkus, kuru viedoklim kategoriski nepiekrīti. Nav jau tā, ka prāta spējas vai nespēja varētu būt lipīga, tomēr patīkamāk ir neuzturēties vienā kompānijā vai telpā ar cilvēkiem, kurus uzskati par idiotiem. Domāju, ka tam piekritīs pilnīgi visi.