Politiskais teātris vai pēdējā cerība glābt vidi – eksperti vērtē ANO Klimata konferenci (8)

Pagājušajā nedēļā Skotijas pilsētā Glāzgovā apgriezienus uzņēma nu jau 26. ANO Klimata pārmaiņu konference jeb COP26, kurā valstu līderi un pārstāvji no visas pasaules tiecas vienoties par aizvien ambiciozākiem mērķiem klimata pārmaiņu mazināšanai. Arī šoreiz pasākums piesaista lielu mediju un sabiedrības uzmanību. Daļa to vēro, lai sadzirdētu izlēmīgākus lēmumus par akūto klimata krīzes risināšanu un skaidrus plānus, kā solījumus īstenot praksē, bet citi skatās tikai kā uz politisko teātri, ko samitā spēlē valstu līderi.

Politiskās drāmas noskaņu palīdzēja uzturēt fakts, ka konferencē klātienē nepiedalījās ne Ķīnas līderis, ne Krievijas prezidents, kuri automātiski kļuva par galveno sarunu objektu. Tomēr tas skaidrojams ne vien ar ASV prezidenta Džo Baidena un citu valstu līderu asajām replikām šo valstu virzienā, bet arī tādēļ, ka tās faktiski atrodas Top 5 lielāko oglekļa emisiju ražotāju vidū. Ķīnas emisiju apjoms ir teju divas reizes lielāks nekā otrās vietas ieņēmēju ASV, tāpēc tieši no šīs valsts ir lielā mērā atkarīga kopīgo centienu efektivitāte.

Lai apspriestu ANO Klimata konferenču nozīmi, dažādu klimata krīzes risināšanas mehānismu efektivitāti un galvenos šķēršļus mērķu īstenošanā, TVNET žurnāliste Linda Anna Dāldere 4. novembrī raidījuma “Pasaule kabatā” ietvaros sarunājās ar Pasaules Dabas Fonda Klimata programmas vadītāju Lauru Treimani, Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta vadošo pētnieku un docentu Dzintaru Jaunzemu, kā arī vides ekonomisti, Utrehtas un Tventes universitāšu palīgprofesori Mariju Bočkarjovu.

Neskatoties uz apgrūtinājumiem, šīs ANO konferences galvenais mērķis ir savest kopā cilvēkus no visas pasaules, lai vienotos par kopīgi sasniedzamajiem mērķiem tādas krīzes risināšanā, kas patiešām skar mūs visus. Saskaņā ar zinātnieku aplēsēm par galveno mērķi izvirzīts tas, lai globālā vidējā gaisa temperatūra nekļūtu par vairāk nekā 1,5 grādiem augstāka par pirmsindustrializācijas periodu. Jau šobrīd vidējā temperatūra pieaugusi par 1,27 grādiem, kas ir bīstami tuvu norādītajam slieksnim. Turklāt šīs izmaiņas notikušas aptuveni 20 reizes straujāk nekā jebkad vēsturē, cik vien tālu zinātnieki spējuši izpētīt. Kā stāsta Treimane, aiz šī 1,5 grādu pieauguma katru nākamo temperatūras iedaļu mēs izjustu vēl krietni spēcīgāk, bet pēc 2 grādu pieauguma īstenotos katastrofāli scenāriji.

Par svarīgāko uzdevumu, lai šo temperatūras pieaugumu novērstu, uzskata tieši siltumnīcas efekta gāzu samazināšanu līdz t.s. klimatneitralitātei vai "neto nullei". Tas nozīmē samazināt, piemēram, oglekļa dioksīda vai metāna emisijas tiktāl, lai cilvēku darbības rezultātā izdalītais vairs nepārsniegtu to, ko daba pati spēj piesaistīt.

Iepriekš izvirzītie plāni diemžēl nav spējīgi sasniegt mērķi – veiktie aprēķini liecina, ka, turpinot ieņemto kursu, atmosfērā izdalītās siltumnīcas efekta gāzes 2030. gadā būs pieaugušas vēl par 16%. Turklāt draudus, kas saistīti ar klimata un dabas krīžu nepārvarēšanu, Pasaules Ekonomikas forums (WEF) 2020. gadā atzina par lielākajiem nākotnes riskiem ilgtermiņa ekonomikas funkcionēšanai, stāsta Treimane. Tāpēc jau to vien, ka samitā kopā sanākušās 200 pasaules valstis spēj atzīt savas kļūdas iepriekšējo plānu izpildē, eksperti uzskata par vērā ņemamu panākumu.