Aleksandra Čaka kino recenzijas pirmskara periodā nepārprotami norāda, ka ekrāna tirgus pārblīvēts ar varoņeposiem un patriotiskām filmām krievu, vācu, spāņu un itāliešu interpretācijā. “Vai mums draud karš? – toreiz jautā Čaks, un viņam atbild laiks. Līdzīga bīstama zīme ir labējo politisko spēku cīņa par mediju varu valstī. Tas, kas pašlaik notiek arī pie mums.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Visi ekstrēmie politiķi vienmēr ir izvēlējušies atbrīvotāja tēlu kā savu uniformu. Boļševiki atbrīvoja no carisma, Ulmaņa sekotāji atpestīja no demokrātijas, un šodienas konservatīvie spēki dara tieši to pašu: piegriež pogas izteikšanās brīvībai, anulējot domājošos oponentus. Tos apsaukājot un ierokot zemē. Diskusijā viņi neielaižas, jo pietrūkst spēju formulēt domu, aizstāvēt savus uzskatus un pretargumentēt oponentam. Tad atliek tikai zemiska aprunāšana, melnā PR metodes un publiska saukāšanās. Tā tas ir pie mums Latvijā, kurā nemitīgi pieaug labējo jeb konservatīvo mediju spiediens.

Marinas Lepēnas konkurents tagad ir Ēriks Zemors, kas pašlaik pat apsteidz savu konservatīvo konkurenti. Izskatās, ka viņš prezidenta vēlēšanās varētu iziet finiša taisnē pret Emanuelu Makronu. Savām priekšvēlēšanu kampaņām pandēmijas apstākļos izvēlas visas iespējas. Ieskaitot grāmatu tirgu. Pats svarīgākais – lai būtu redzams medijos. Jo aktīvāk mediji atspoguļos viņa izdarības, jo populārāks kļūs. Tāpēc arēnā „Zenīts“ (8000 vietas) viņu aplenca ne tikai vietējie, bet arī vācu un amerikāņu žurnālisti. Kādi ir jaunā vadoņa uzskati?

Attiecībās ar Eiropas Savienību pieslieties Polijas un Ungārijas pozīcijai. Kas būs viņa vēlētāji? Visi – sākot ar strādniekiem un beidzot ar turīgajiem patriotiem. Tātad vismaz 18%. Kā viņam izdevies izrauties? Piedāvājot ekstrēmākus un kategoriskākus uzskatus. Kā to var izdarīt? Ja esi bijis žurnālists un rakstījis iknedēļas sleju Le Figaro, tad amats ir rokā.