Atšķirībā no Ziemeļkorejas iedzīvotājiem, kuriem ir stingri limitēta pieeja ārzemju televīzijas kanāliem un interneta vietnēm, aizliegts klausīties citu valstu mūziku vai skatīties filmas svešvalodā, kā arī nēsāt džinsus, jo tie simbolizē kapitālismu, dienvidkorejieši ir līdz ausīm iekšā patērētājsabiedrības dzīvesstila jaukumos. Dārgas tehnoloģijas, zīmolu drēbes atbilstoši jaunākajām modes tendencēm, pasaules slavu iemantojusī popmūzika jeb K-pops (saīsinājums no korejiešu popa), sadarbībā ar “Netflix” radītais seriāls “Squid Game”, kas izraisījis starptautisku sensāciju, un alkas pēc luksusa dzīves lieliski raksturo to, kas nodarbina korejiešu prātus. Tikai jāatceras: lai remdētu slāpes un izsalkumu pēc arvien jaunākiem un spīdīgākiem gadžetiem, ir jāspēj par to arī samaksāt.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Teicamnieki skolas solā, neveiksminieki darba tirgū

Korejiešu vidusskolēni vidēji dienā mācībām velta piecpadsmit stundas dienā. Tas nozīmē, ka šīs piecpadsmit stundas tiek pavadītas skolas solā aktīvi apgūstot zinības un piedaloties dažādās ārpusklases aktivitātēs, kas gan nav sporta vai teātra pulciņš. Dienvidkorejas studenti katru gadu ir līderi matemātikas un fizikas olimpiādēs, jo arī laiku pēc stundām velta, lai atrisinātu kādu sarežģītu vienādojumu. Dienvidkorejas skolās bērni matemātikā netiek sadalīti pēc zināšanu līmeņa. 30-40 skolēni vienas klases ietvaros strādā pēc vienas programmas un tie, kas nespēj tikt līdzi gudriniekiem klasē, velta vairāk laika mācībām mājās.

“Tikai smags darbs un nekādas izklaides” - tāds ir korejiešu izglītošanās moto

un līdz pat 2012. gadam mācības no astoņiem rītā līdz deviņiem vai desmitiem vakarā noritēja arī sestdienās. Lai arī socializēšanās ar vienaudžiem ir būtisks faktors veselīgai mentālajai attīstībai, mācību grafiks ir tik piepildīts ar akadēmisko zinību apgūšanu, ka pat esot skolā, kas čum un mudž no citiem bērniem, jaunie korejieši nespēj pilnvērtīgi draudzēties un neformāli pavadīt laiku ar domubiedriem.

Lai izturētu šādu ikdienu ir nepieciešama dzelžaina disciplīna, un tā atvasēs tiek ieaudzināta jau no bērnu dienām. Agrāk Dienvidkorejas skolās bija atļauts izmantot arī miesas sodus, bet nu jau kādu laiku tas ir aizliegts. Tomēr bezierunu pakļaušanās augstākstāvošajam, proti, skolotājam ir palikusi spēkā. Dienvidkorejā, atšķirībā no citām pasaules valstīm, skolotājs ir prestiža un labi atalgota profesija, kas raisa cieņu sabiedrības acīs. Arī valstiskā līmenī rūpes par izglītību ir viena no prioritātēm, jo no valsts budžeta 5% tiek novadīti tieši izglītībai, un tā kā Dienvidkoreja nav nabadzīga valsts, šī summa ir visai pieklājīga. Maciņu atdarīt ir gatavi arī paši vecāki, nepaļaujoties tikai uz valsts dāsnumu, un 10-15% no ģimenes ienākumiem aiziet maksā par zinībām: privātskolotājiem, studijām un izglītojošajiem materiāliem.

Grūti mācībās, viegli kaujā, vai ne? Ja jau mācības norit tik disciplinēti un pēc plāna, tad taču turpmākajai dzīvei būtu jābūt nodrošinātai un veiksmīgai. Dienvidkorejā tiešām ir viena no izglītotākajām sabiedrībām pasaulē, kur vismaz vidusskolas vai koledžas izglītība ir 69,8% iedzīvotāju vecuma grupā no 25-34 gadiem, bet vismaz bakalaura grāds - 34,2% iedzīvotāju vecuma grupā no 25-64 gadiem. Tomēr tas nenozīmē, ka darba tirgū viss ir tik rožaini. Ja agrāk izglītība tiešām bija sinonīms pārtikušai dzīvei, tad pašlaik statistika rāda, ka bezdarba līmenis jauniešu vidū Dienvidkorejā pēdējo gadu laikā turas augstāks kā iepriekš, un pieaug arī to jauniešu skaits, kas izstājas no skolas.