Vairāku “Lielo Kristapu” un starptautisko apbalvojumu ieguvējs Ivars Zviedris ir režisors, scenārists un producents vienā personā. Viņš strādā visu laiku, visbiežāk – pie vismaz 4 filmām vienlaicīgi. Kā atzīst pats, par savu stāstu varoņiem visbiežāk izvēlas margināļus jeb “nenormālos”. Tie ir dokumentāli vērojumi ar emocionālu režisora iesaisti – trausla spēle starp vērojamo un vērotāju. Gadās, kad abi saplūst vienā, un tad ir grūti atvienoties.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Vai izdosies no pandēmijas izkāpt ar puslīdz sausām kājām?

Es negribu būt gaišreģis. Esmu runājis ar cilvēkiem, apkopojis informāciju no mediķiem, zinātniekiem un antivakseriem. Tīri intuitīvi, nebalstoties uz statistiku vai vēl kaut ko, man šķiet, ka ar kovida sērgu cīnīsimies vēl 2-3 gadus. Jūs jau paši zināt, kā šobrīd ir – nepaiet ne mēnesis, kad atklāj jaunu vīrusa mutāciju. To norāda arī spāņu gripas laiks. Pandēmija ilga apmēram piecus gadus un vienā dienā pēkšņi pazuda. Labi, es nedaudz pārspīlēju, bet uz to pusi arī bija.

Sociālais aspekts mūsu pašreizējā demokrātijā ir ļoti svarīgs. Es pieļauju, ka kovida pandēmija nebūs galvenais cilvēces klupšanas akmens. Ir ģimenes, kur viens ir kvēls antivakseris, otrs ir vakcinēts. Kā Otrajā pasaules karā, kur viens brālis dienēja krievu armijā, otrs – vācu. Tas, ko politiķi gudri runā no tribīnēm – tā ir runāšana līdz sarkanajai līnijai. Zem tās ir tīri praktiskas lietas. Kas notiks ar to māju, kur katrs ir ar savu pārliecību? Tad pienāks 15. novembris, un daudzi nevarēs strādāt. Latvijas valstij ar šādām lietām ir jāspēlējas uzmanīgi. Esam diezgan paspēlējušies šo 30 gadu laikā ar tiem, kuri vairs nav Latvijā.

Es uzskatu, ka mums ir vajadzīgs jebkurš cilvēks. Arī antivakseris. Ir jāizdomā, kā viņu integrēt sabiedrībā. Jau šobrīd “Rīgas satiksmē” nav, kas šoferē. Bērni atsāks iet skolā. Nebūs, kas viņus māca.

Pastāv arī tāds viedoklis – lai tie stulbeņi tad brauc prom, ja nekā nejēdz.