Aplēsts, ka letarģiskais encefalīts jeb miega slimība laikā no 1916. līdz 1930. gadam skāra vismaz pusmiljonu eiropiešu un vēlāk izplatījās visā pasaulē. Dīvainās slimības iemesls nav skaidrs pat mūsdienu medicīnā.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Sākotnēji letarģiskais encefalīts bija visai dīvaina, tomēr vienkārša slimība. Pēc vispārēja noguruma perioda pacientam parasti sākās attēla dubultošanās (diplopija), pastiprināta miegainība un neliels drudzis. Tiesa, miegs, kas saistīts ar šo slimību, nebija parasts, proti, kamēr ķermenis pēc visām pazīmēm izskatījās aizmidzis, cilvēka prāts darbojās un bija pie apziņas.

Trešdaļa letarģiskā encefalīta slimnieku šajā fāzē nomira. Kā jau minēts – no elpošanas apstāšanās. Autopsijas liecināja, ka pacienti cieta no iekaisuma nelielā smadzeņu reģionā. Savukārt izdzīvojušo atlabšana bija tikai nosacīta, jo, kā izrādījās, letarģiskajam encefalītam ir vairākas stadijas.

Otrajā slimības stadijā pacients zaudēja koncentrācijas spējas un interesi par apkārt notiekošo. Šķita, ka cilvēks vairs nav viņš pats. Tomēr šī stadija bija tikai klusums pirms vētras.

Pirmajā slimības stadijā norisinājās strauja smadzeņu deģenerācija, kas noveda līdz postencefalīta Pārkinsona slimībai. Slimība parasti skāra 15 līdz 35 gadus vecus cilvēkus, padarot viņus pilnīgi bezpalīdzīgus. Jaunākiem pacientiem otrā stadija iezīmējās kā patoloģiskas rakstura izmaiņas, padarot viņu bīstamus sev un apkārtējiem.