Pandēmija, klimata pārmaiņas, inflācija – vai pieredzam “superkrīzi”?

FOTO: Shutterstock

Kopš vasaras nogales politiskā un sociālā gaisotne top aizvien piesātinātāka ar krīzes draudiem. Pandēmijas krīzei ir pievienojies energoresursu cenu kāpums, kam līdztekus aug cenas pārtikai – tendence, kas nākamgad turpināsies. Tikmēr pasaules uzmanība ir pievērsta ANO klimata konferencei Glāzgovā, kur politiskie un sabiedriskie līderi meklē (vai izliekas meklējam) risinājumus ekoloģiskās krīzes novēršanai un godīgai pārejai uz klimatneitralitāti. Klusāka, bet ne mazāk nopietna, problēma ir eirozonas politiskā nākotne. Eiropas Centrālā banka (ECB), cenšoties kontrolēt inflācijas trajektoriju, var radīt pamatu sociālekonomiskai krīzei, ko, iespējams, veidos procentu likmju kāpums. Šajā krīžu jūklī ir viegli apmaldīties, vairs nesaprotot, kā viena problēma ietekmē citu. No vienas puses, katra no šīm krīzēm ir cieši saistīta ar pārējām. No otras puses, katrai ir sava specifika, kas prasa konkrētu institucionālu pieeju. Vai ir iespējams attīt krīžu kamolu, lai izvērtētu un novērtētu problēmu mijiedarbību un potenciālos iznākumus?

ABONENTIEM ABONENTIEM

Pandēmijas patiesības mirklis

Patlaban vairs nav iespējams pandēmijas radīto triecienu pasaules tautsaimniecībai nošķirt no klimata politikas. Centrālo banku lēmumi 2020. gada pavasarī bija strauji un efektīvi, novēršot potenciāli daudz smagākas ekonomiskās sekas. Tomēr šie lēmumi nebija politiski neitrāli: centrālo banku darbības bija vērstas uz finanšu tirgiem, cenšoties nepieļaut situāciju, kurā kredītiestādes un uzņēmumi nevēlas vai nav gatavi cits citam uzticēties un uzņemties nepieciešamos riskus. Līdztekus tam valdības izvērsa fiskālā stimula programmas, daļēji finansējot dīkstāvē esošo mājsaimniecību ikmēneša izmaksas.